Argentīniešu rakstnieka Enrikes Rodrigesa Larretas (1875 – 1961) romānam «Dona Ramiro godība» bijis lemts dzīvot patstāvīgu dzīvi — neatkarīgi no autora. Pats autors (savā laikā Argentīnas sūtnis Madridē un Parīzē, vēlāk ārlietu ministrs, kongresa loceklis, miljonārs, konservators, latifundists, dedzīgs katolis) maz pazīstams.
Aizmirsti arī viņa pārējie darbi. Tikai pirmais Larretas darbs — vēsturiskais romāns «Dona Ramiro godība» izturējis laika pārbaudi un atkal un atkal tiek izdots visās pasaules valodās.
Veselus piecus gadus (no 1903. līdz 1908. g.) Larreta iznēsājis savu grāmatu. Tanī laikā autors bija Argentīnas diplomātiskais pārstāvis Madridē un negribot kļuva liecinieks sabrukumam, kāds valdīja Spānijā katastrofālā 1898. gada kara dēļ, kurā Spānija zaudēja savas pēdējās kolonijas — Kubu, Puertoriko, Filipīnas un Guamo salas. Katastrofa, ko pārcieta Spānija, ietekmēja pasaules uzskatu jaunajiem XIX gadsimta deviņdesmito gadu rakstniekiem, kuri ienāca literatūrā kā «98. gada rakstnieki». Kaut arī šo rakstnieku daiļradē pastāvēja nesaskaņas, tos vienoja sabrukuma traģiska priekšnojauta un jautājums: kas vainīgs postā, kurš piemeklējis Spāniju? Apšaubīdami iespēju ietvert daiļradē sava laika Spāniju, 98. gada rakstnieki pievērsās tās pagātnei. Viņi nāca pie atziņas, ka īstā Spānija nav meklējama XVI — XVII gadsimtā, kad sākās nacionālā panīkuma posms, bet gan daudz agrākā laikmetā — katoliskā karaļpāra Ferdinanda un Izabellas laikos un viduslaiku feodālajā iekārtā ar tas neatkarīgajiem muižniekiem, «brīvajām pilsētām» un lauku kopienām.
Tā tapa Larretas grāmata.
Var strīdēties par mērķiem, kādus sev izvirzījis autors, un par to, kāda bijusi romāna sākotnējā iecere. Tomēr nav šaubu, ka šī grāmata cieši saistīta ar 1898. gada katastrofu. Par to skaidri liecina pēdējās romāna rindas. Ramiro, lepns bruņinieks, kas alkst slavas un varoņdarbu, neatrod sev vietas dzimtenē. Romāna beigās viņš neredz citas izejas kā — vai nu kļūt par eremītu, vai par laupītāju. Tikai šīs divas iespējas Fīlipa II Spānija spēj dot «lepnajam un cēlajam bruņiniekam».
Pār Spānijas pilsētām sabiezējis sēru mākonis, nerimtīgi skan baznīcu zvani, uz laukumiem inkvizīcija izrēķinās ar saviem upuriem, bet pa ielām klīst izbadējušies, drūmi, nemiera pārņemti muižnieki — vēstures gaitā bojā ejošās feodālās iekārtas rēgi.Neuzskaitīsim šeit visus tos muižnieku tipus, kurus Larreta parāda savā romānā. Tur ir gan bezprāta sirmgalvis dons Injigo, kā nepieejamā tornī ieslēdzies savas ģimenes kaunā, gan «itālietis» dons Alonso un brīvību mīlošais dons Djego, gan divi majorāta mantinieki — Gonsalo un Pedro, gan viltīgā skaistule Beatrise. Spilgtām krāsām zīmēts galvenais varonis — Ramiro, kurš spiests atdot kreditoriem ne tikai pili, bet arī senču portretus.
Larreta nav žēlojis krāsu, lai atbaidošā veidā parādītu tradicionālo Spāniju — karaļu, muižnieku un baznīcas Spāniju. Bet kur tādā gadījumā ir romāna pozitīvie tēli? Nav šaubu, ir arī tādi. Larreta, Jaunās pasaules — Latīņamerikas pārstāvis, t. i., no ortodoksāli spāniskā viedokļa «kreols», ar acim redzamu līdzjūtību apraksta visu to, kas romānā attiecas uz mauriem.
Un tomēr Larreta savā «Dona Ramiro godībā» negrib kļūt par atkritēju. Tieši otrādi, viņš ar lielu un kaislu mīlestību pieķēries mātei dzimtenei — senajai Spānijai (piebildīsim — Spānijai līdz Kolumba laikam), kuru viņš uzskata par vienīgo īsto Spāniju. Romānā iestarpināts daudz sīku epizožu, kas liecina par kvēlām simpātijām pret visu nacionālo — spānisko. Viens tēls iet cauri visam romānam — varoņa māte, kas rūgti apraud savu jaunības grēku. Sis skumjais tēls it kā pasvītro romāna idejisko līniju. Tas ir ne tikai romāna personāžs, bet gan simbols Spānijai, kura apraud savu pagātni. Ar dziļu mīlestibu Larreta zīmējis Spānijas dabu. Mēs skatām Spānijas senās pilsētas — simetrisko Svēto Avilu, Toledo ar greizajām līkloču ieliņām un tās «noziegumu un izpirkšanas» upi. Redzam akmeņaino, saulē izdegušo Kastīliju ar zemu ozolu audzēm pavasara, vasaras un ziemas vakaros, kad pie debesīm dziest ugunīgs riets, redzam brīnum jaukos Spānijas dienvidus.
Larretas romāns pārvērties par īstu apsūdzības aktu pret Spānijas karaļu tradicionālo politiku, kuru romānā iemieso Fīlips II un inkvizīcija. Sai plāksnē rakstnieku vadījis naids, bet naidam dažkārt ir ļoti vērīgas acis. Piecus gadus Larreta gatavojies šai apsūdzētāja lomai, rakņājies pa arhīviem, krājis izrakstus, pārbaudījis un salīdzinājis faktus. Iznākumā viņš ieguvis ārkārtīgi daudz palīgmateriāla. Katru faktu, katru mazāko sīkumu Larreta apstiprinājis ar dokumentu. Un tomēr, romānu lasot, rodas jautājums, vai autors nav pārāk sabiezinājis krāsas, vai viņš nav izkropļojis vēsturisko patiesību? Nē, viņa romānā attēlotā Spānija ir tieši tāda, kāda tā bija XVI — XVII gadsimtā, tāda, kādu to rāda akti un citi tā laika dokumenti. Ja Kārļa V valdīšanas laikā senās brivestības tika vismaz ar godu apglabātas, tad Kārļa V dēla un pēcteča Fīlipa II Spānija, kas bija uzvarēta uz cietzemes un jūrām un ko smacēja smaga ekonomiska krīze, pie kuras to bija novedusi stulbā un asinskārā absolūtisma politika, mira no bada, slimībām un nabadzības, cieta mokas cietumos un baznīcās vai arī dega uz šausmīgajiem inkvizīcijas sārtiem. .
Katastrofālais stāvoklis, kādā no XVI līdz XVII gadsimtam atradās Spānijas rūpniecība, noveda pie ārkārtīgi lielas ārzemju kapitāla varas valstī. 1528. gadā kārtu pārstāvju padomes žēlojās par dženoviešiem, apgalvodamas, ka tie sagrābuši savās rokās visu Spānijas tirdzniecību. Dzīvsudraba raktuves Almadenā un sudraba raktuves Gvadalkanālā kopš 1525. gada bija iznomātas Fugeru banku namam. Ārzemnieku (dženoviešu) rokās bija arī Spānijas muita un tirdzniecības flote. Viņu banku nodaļas bija atvērtas Medinā del Kampo, Medinā de Riosekā un Viljalonā^ 1542. gadā kārtu pārstāvju padomes atklāti pārmet dženoviešiem, ka tie kļuvuši par graudu, zīda, vilnas un rūdu rūpniecības vienīgajiem saimniekiem. īpaši pastiprināti ārzemju kapitāls iespiedās Spānijā ap XVI gadsimta beigām, kad ārzemnieki sāka ievest savus strādniekus. Tātad, citiem vārdiem, Larretam ir pilnīga taisnība, kad viņš apgalvo, ka Fīlips II bija gatavs spert jebkurus — no nacionālā viedokļa pat visnepieļaujamākos soļus, lai tikai rastu jaunus ienākuma avotus.
Vēl lielākā panīkuma stāvoklī nekā rūpniecība ap XVII gadsimta sākumu atradās lauksaimniecība. No 1548. līdz 1579. gadam kārtu pārstāvju padomes sūkstījās par to, ka iedzīvotājiem nav intereses par lauksaimniecību. īpaši smagi Spānijai bija neražas gadi. XVI gadsimta beigās, t. i., tieši tanī laika posmā, kad noris Larretas romāna darbība (1583—1584), iedzīvotāji Spānijas visauglīgākajā da)ā — tās dienvidos (Granādā, Haenā, Mursijā) griezās pie valdības ar nepiekāpīgu prasību, lai atļauj ievest graudus no ārzemēm. XVII gadsimtā stāvoklis lauksaimniecībā neuzlabojās, gluži otrādi — kļuva vēl ļaunāks.
Līdz ar lauksaimniecības panīkumu sāka krasi samazināties iedzīvotāju skaits pilsētās un ciematos. Kaut gan tā laikmeta statistikas dati ir ļoti pretrunīgi, tie tomēr liecina par iedzīvotāju skaita strauju samazināšanos, it īpaši Kastīlijā (Larretas romāna darbības vietā), kur XVII gadsimta vidū iedzīvotāju skaits sarucis uz pusi un vietām samazinājies pat par divām trešdaļām. XVI — XVII gadsimtā visa Spānija bija pārplūdināta ar cilvēkiem bez profesijas vai arī ar tādiem, kas savu profesiju zaudējuši, un, beidzot, ar izputējušiem, deklašētiem augstmaņiem, kā dons Ramiro. XVI gadsimta beigās klaidoņu skaits sasniedza simt piecdesmit tūkstoš cilvēku. Ciemati bija tukši, daļa iedzīvotāju izmira, daļa pārcēlās uz pilsētām. Senās muižniecības sabrukuma process risinājās strauji, sīkie un pat lielie feodāļi ātri kļuva nabagi. Šo procesu Larreta parādījis, attēlojot, kā pakāpeniski izput viņa varoņa dona Ramiro dzimta. Larretas aprakstītā aina ir vēsturiski pareiza, gandrīz nekļūdīga.
Šo drūmo nomāktību ļoti veikli izmantoja Spānijas baznīca, kura ne tikai dedzināja ķecerus, bet arī apzināti atbalstīja pesimistisko noskaņojumu, kāds valdīja plašās jo plašās iedzīvotāju masās. «Nožēlo grēkus,» vērsdamās pie saviem upuriem, nemitīgi kala baznīca, «nožēlo nodarītos grēkus, par kuriem taisnais soģis tev uzsūtījis neskaitāmas nelaimes.» Un Fīlipa II katoliskā Spānija nožēloja grēkus. Baznīcas bija stāvgrūdām pilnas dievlūdzēju, uz laukumiem dega baismīgi sārti. Tāda politika piešķīra Spānijas baznīcai ārkārtīgu spēku. Tā deva tai iespēju ne tikai pārbīdīt smaguma centru jautājumā par «posta fizisko vaininieku», par «konkrēto ļaunuma nesēju» un pārnest to «debesu sfērās», bet ari pastāvīgi vairot savu bagātību un stiprināt savu varu. Attēlodams savā romānā Spānijas baznīcas varu, rādīdams, kādu pakāpi sasniegusi tās varenība, Larreta ne par matu neatkāpjas no vēsturiskās patiesības. Ap XVI gadsimta beigām, t. i., laikmetā, kuru savā romānā attēlo Larreta, pēc toreizējā aculiecinieka Gonsalesa de Avilas datiem, Spānijā bijis ap divsimttūkstoš mūku, t. i., 30 procenti no visa iedzīvotāju skaita. Divos ordeņos — dominikāņu un tranciskāņu — kopā bijis trīsdesmit divi tūkstoši locekļu. Vienā pašā Seviljā bijis četrpadsmit tūkstoš mūku. 1626. gadā kārtu pārstāvju padomes piemin, ka valstī ir 9088 vīriešu klosteri, uz gadsimta beigām šis skaits vēl pieaug. Ap XVI gadsimta vidu klosteru un vispār garīdznieku ienākumi Spānijā sastāda piecus miljonus dukātu, tātad līdzinās pusei visas karalistes ienākumu. Mūkiem bija ārkārtīgi liela loma visā valsts pārvaldīšanā, tie piedalījās karaļa padomēs, huntās utt. Karaļi pastāvīgi prasīja to padomu ne tikai baznīcas tiesību un teoloģijas jautājumos, bet arī visdažādākās politiskās problēmās. Cenzdamās saglabāt savu varu, baznīca mobilizēja visus spēkus ciešā sadarbibā ar karaļiem. Tātad Spānijas baznīca un inkvizīcija Larretas darbā arī notēlotas atbilstoši faktiem.
Larreta ļoti precīzi attēlo arī laikmeta sadzīvi — pietiek atvērt jebkuru romāna lappusi, lai sajustu, ka autors ar savu liela mākslinieka talanta spēku aizved mūs citā laikmetā, pie citiem cilvēkiem, ļauj uzvēdīt cita laikmeta elpai. Un tā ir viena no romāna «Dona Ramiro godība» pamatvērtībām.
Dona Ramiro godība. Enrike Rodrigess Larreta
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://uploadingit.com/file/jukagodmnuafxsqf/DonaRamibogodiba(E.Larreta).zip (FB2 formāts)
http://www.mediafire.com/download.php?5zh22gdsm4vay6b
