“Šā stāsta nolūks ir ne tik daudz aprakstīt kādus notikumus, cik notēlot vesela laikmeta vispārējo raksturu un parādīt izglītības līmeni, uzskatus, ticējumus, ieražas, kādas valdīja krievu sabiedrībā XVI gadsimta otrajā pusē. Palikdams uzticīgs vēsturei tās vispārējās līnijās, autors ir atļāvies nedaudz atkāpties sīkumos, kam vēsturē nav nozīmes. Kas attiecas uz tā laika šausmām, autors visnotaļ atpaliek no vēstures. Aiz cieņas pret mākslu un lasītāju tikumības jūtām, viņš uzmetis tām ēnu un pēc iespējas parādījis tās no attāluma. Un tomēr viņš atzīstas, ka, lasot pirmavotus, grāmata ne vienu reizi vien viņam kritusi ārā no rokām un viņš metis nost spalvu aiz dusmām ne tik daudz par to, ka varēja dzīvot Joanns IV (Ivans Bargais (1530.-1584.)), cik par to, ka varēja pastāvēt tāda sabiedrība, kas raudzījās uz viņu bez sašutuma. Šīs smagās izjūtas visu laiku traucēja palikt objektīvam, kas ir tik nepieciešami episkos vēstījumos un pa daļai bija iemesls tam, ka romāns, kas sākts vairāk nekā pirms desmit gadiem, pabeigts tikai šogad. Pēdējais apstāklis varbūt noderēs par nelielu attaisnojumu stila negludumieni, kuri, iespējams, lasītāju uzmanībai nepaslīdēs garām. Nobeidzot autors uzskata, ka nebūs lieki teikt: jo brīvāk viņš rīkojies ar mazak svarīgiem vēsturiskajiem notikumiem, jo stingrāk centies turēties pie faktiem un ievērot precizitāti, tēlojot raksturus un visu, kas attiecas uz tautas sadzīvi un arheoloģiju.”
Aleksejs Konstantinovičs Tolstojs (1817—1875) ieņem visai īpatnēju vietu krievu literatūras vēsturē. «Tolstojs nebija apveltīts ar tādu jaunrades spēku, ar tik bagātu fantāziju, kāda piemīt izciliem talantiem, taču viņam lielā mērā piederēja tas vienīgais, kas daiļliteratūras sacerējumiem piešķir dzīvību un jēgu, proti: viņam bija sava, oriģināla un tai pašā laikā daudzveidīga seja,» — tā par «Kņaza Serebrenija» autoru rakstīja I. S. Turgeņevs
Cik bieži sacerējums, kurš, pirmoreiz pasaulē parādoties, tiek saņemts jūsmīgi, drīz vien izrādās novecojis, nobālējis; un nereti mēdz būt otrādi: sacerējums, kuru saņem naidīgi un kuru laika biedri nolemj neglābjamai aizmirstībai, dzīvo ilgāk ne vien par savu radītāju un saviem pēlējiem, bet arī ilgāk par daudziem literārajiem darbiem, kas radušies ar to vienā laikā.
Tam var minēt daudz piemēru. A. K. Tolstoja romāns «Kņazs Serebrenijs», kurš dzīvo nu jau vairāk nekā simt gadu, — ir viens no tiem. Tas nāca pasaulē visai vētrainā vēstures posmā, un tūliņ visu virzienu kritika to vienprātīgi nopēla kā laikmetam neatbilstošu, pat tam svešu. «Bāls romāns», «vispār tas nav vēsturisks romāns», «sacerējums, kas vietām uzrakstīts veikli, liet visbiežāk samākslots» — ar tādām atsauksmēm bija piebārstītas recenzijas.
Taču pretēji šim kritikas kategoriskajam nosodījumam Tolstoja romāns dzīvo vēl šodien. Romāns dzivo, kaut ari vietām tas ir naivs, vietām vēsturisko notikumu un personāžu vērtējumi ir kļūdaini, un dažā ziņā tas ir shematisks. Nepārspilējot «Kņaza Serebrenija» nozīmi krievu literatūrā, jāatzīst, v ka šim romānam pieder noteikta loma vairāku paaudžu morāla audzināšanā, tas veidojis priekšstatu par pagātni, palīdzējis izprast vēsturi, audzinājis cēlas sabiedriskas jūtas, kas nerodas pašas no sevis, bet attīstās pārdomās par tagadējo laiku un par pagājību, nostiprinās ar zināšanu un dzīves pieredzes uzkrāšanos.
«Kņaza Serebrenija» autors, romānā iedzīvinādams sen pagājušu laiku notikumus, pratis šai pagātnē atrast to, kas pārvarējis hronoloģijas stingros likumus un spēj aizkustinat jaunas paaudzes, palīdzēdams tām izšķirt sabiedriskos jautājumus, kādus izvirza jaunais laiks.
Kņazs Serebrenijs.Joanna Bargā laiku stāsts. Aleksejs Tolstojs
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://uploadingit.com/file/sp1smcmr5ywa3y2v/KnazsSerebrennijs(A.K.Tolstojs).zip (FB2 formāts)
http://www.mediafire.com/download.php?ov370ab200qhgq0
