Romāns «Krustneši» radīts laikā (1900), kad svešu varu jūgā smokošā poļu tauta sevišķi smagi izjuta karojošā ģermānisma spiedienu. Poznaņas lielhercogistē tiek varmācīgi īstenots Bismarka pasludinātais lozungs — «ar dzelzi un asinīm iznīdēt svešzemniekus». Trakojošie šovinisti rupji vilto vēsturi un cildina Teitoņu ordeņa varoņdarbus, kas pirmais cirta ceļu vācu ekspansijai uz austrumiem. Rakstnieks patriots Senkevičs ne reizi vien pacēla balsi pret varas orgānu piekopto ģermanizācijas politiku Polijas vācu daļā. Taču nesalīdzināmi lielāka nozīme nekā publicistiskajiem rakstiem šai cīņā bija viņa romānam «Krustneši». Autora nopelns nav tikai tas, ka viņš patiesā gaismā parādīja ordeņa plēsonīgo dabu; lasot par savu tālo senču varonīgo cīņu pret svešzemju iebrucējiem, kas beidzās ar slavu un lietuviešu apvienoto spēku spožu uzvaru, poļu patrioti šai romānā smēla ticību uz atbrīvošanos no pašreizējo apspiedēju jūga.
Teitoņu ordenim, ko XII gadsimta pirmajā pusē ataicināja uz Poliju tuvredzīgais Mazāvijas kņazs, vajadzēja, pēc viņa domām, pasargāt Mazāviju no kareivīgo prūšu uzbrukumiem. Piecdesmit gados ordenis iekaroja visas prūšu zemes, nežēlīgi izrēķinoties ar uzvarētajiem. Kad tas nu bija noticis, izrādījās, ka pats ir vēl bīstamāks kaimiņš poļiem nekā bija prūši. Krustneši atšķēla no Polijas vairākus novadus un kopā ar radniecīgo Zobenbrāļu ordeni, kas jau bija pratis nostiprināties Austrumbaltijā, sāka apdraudēt Lietuvu, uzmākties Krievzemei. Poļu zemju apvienošana vienā valstī tai laikā vēl nav pabeigta, taču tās varenība ar katru gadu pieaug. Top pilsētas, rodas arvien jaunas nocietinātas pilis, attīstās amatniecība, uzlabojas apbruņojums. Polija, pēc ta laika parunas, no koka valsts kļūst par dzelzs valsti. Tomēr visi labi apzinās, ka cīņa ar tādu pirmklasīgu militāru spēku, kāds ir Teitoņu ordenis, nebūs viegla. Tiek meklēti sabiedrotie, rīkotas sarunas, slēgti līgumi. 1385. gadā pēc vienošanās Krevnā nodibinās Polijas- Lietuvas ūnija, un Lietuvas lielkņazs Jagailis apprec Polijas karalieni Jadvigu, kļūstot par abu vareno valstu valdnieku. To redzot, krustneši ari nesnauž, vervē sev Rietumos brīvprātīgos, nodrošina Vācijas imperatora un Romas pāvesta atbalstu, mēģina sanaidot sabiedrotos. Tieši šo gatavošanos izšķirošajai sadursmei, ko abas puses visādi cenšas attālināt, arī aptver romānā tēlotie notikumi. Beidzot tā tomēr kļūst neizbēgama. 1410. gada vasarā milzu kaujā pie Crīnvaldes un Tannenbergas ciemiem ordenis cieš smagu sakāvi. Viss plašais lauks nosēts kritušajiem un ievainotajiem. Citu pēc cita pie Jagaiļa ved ievērojamus vācu un ārzemju bruņiniekus, kas padevušies gūstā. Tas bija smags trieciens ordenim, no kura tas vairs tā arī neatkopās. «Ne tikai nodevīgais krustnešu ordenis te gulēja sakauts pie karaļa kājām,» lasām romāna pēdējā lappusē pēc tikko beigušās kaujas notēlojuma, «šai pestīšanas dienā pret poļu tautas krūtīm sašķīda visa vācu varenība, kas līdz tam kā vilnis neapturami mācās virsū nelaimīgajām slāvu zemēm.»
Tāds ir tas fons, uz kura izvēršas romāna darbība. Izmantojot ļoti skopos vēstures materiālus, H. Senkevičam tajā izdevies patiesi un meistarīgi notēlot ne tikai tā laika notikumus, bet arī cilvēku dzīves veidu, raksturus, domu gaitu. Mēs visu redzam un uztveram it kā ar varoņu acīm, viss mums liekas saprotams, lai arī cik reizēm liktos šodienai neatbilstošs; viss pārliecina.
Krustneši. Henriks Senkevičs
Pilna elektroniskā versija lejupielādējama bez maksas internetā:
http://uploadingit.com/file/sftmivpgvy8srud3/Krustnesi(H.Senkevics).zip (FB2 formāts)
http://www.mediafire.com/download.php?hpt1632hf34e67d ;
http://uploading.com/files/mb56488f/Krustnesi%2528H.Senkevics%2529.fb2/
