PAR AUTORTIESĪBĀM

Kādēļ kardināli jāmaina autortiesību normas?

Autortiesību normas savā būtībā ir absurdas, jo tās pielīdzina informatīvas vienības fiziskiem priekšmetiem.  Konsekventa sekošana šai idejai ir ceļš uz absurdu pasauli, kurā ar informācijas vienībām apietas kā ar fiziskām vienībām, kas ved pie informatīvās plūsmas un kvalitātes kardinālas samazināšanās un sabiedrības degradācijas līdz neiedomājamiem apmēriem.

Kardināli atšķiras gan informatīvo un fizisko vienību īpašības, gan arī to nozīme. Fiziska vienība ir noteikta un savā izplatībā stingri ierobežota. Vienu fizisku vienību var lietot ierobežots skaits lietotāju. Fiziska vienība var atrasties vienlaicīgi vienā vietā, tā nolietojas, tās pavairošana ir apgrūtinoša un ierobežota . Savukārt informatīva vienība ir neierobežots lielums, ko var piešķirt bezgalīgi lielam lietotāju skaitam un ko var viegli pavairot bezgalīgos apmēros.

Ja pielīdzina informatīvu vienību fiziskai vienībai, to sāk skaitīt kā fizisku vienību, mērīt kā fizisku vienību, ar to sāk apieties kā ar fizisku vienību. Tas nozīmē, ka ar smalku resursu, ko var pavairot bezgalīgos daudzumos un kā vērtība ir bezgalīgā pieejamībā un daudzveidībā, mēs sākam apieties kā ar prastu un ierobežotu resursu. Rīkojoties pēc analoģijas ar citām smalkām parādībām , var sākt uzskaitīt un ierobežot gaisa patēriņu, esībai atvēlēto telpu, laiku utt. Šāda rīcība ir absolūts idiotisms un tumsonība, kas izkropļo un degradē cilvēka apziņu.  Tāpēc cīņa pret autortiesībām ir pirmkārt cīņa pret absurdu un cīņa par veselo saprātu, ko laiku pa laikam cilvēkiem mēģina atņemt. Ja saviem pēcnācējiem vēlamies atstāt pasauli, kurā valda veselais saprāts, nevis absurdas idejas un koncepcijas, šī cīņa ir jāuzvar.

Argumentu uzskaitījums
Praktiskās autortiesības aizstāv primāri autortiesību turētāju, nevis autoru intereses
Autoru interesēs ir, lai tā darbs tiktu lietots, ko autortiesību prakse ierobežo
E-grāmatas reāli ļauj dot brīvu pieeju grāmatu saturam katram interesentam, bet autortiesības tam traucē
E-grāmatas dod iespēju daudz plašākos mērogos izglītot sabiedrību, bet autortiesības tam traucē
Autortiesības, apelējot pie autoru egocentriskām dziņām, mudina tos savas personiskās intereses stādīt augstāk par sabiedrības interesēm
Autoru iesaistīšana savu materiālo tiesību aizsardzībā samazina informatīvo produktu kvalitāti, jo, ja autors savas personiskās intereses sāk stādīt augstāk par sabiedrības interesēm, viņa darbu kvalitāte samazinās
Autortiesību normas izmanto alkatīgi ļaudis iedzīvošanās nolūkos
Autortiesību prakse ierobežo reālu klasiskās literatūras bezmaksas pieeju, kaut gan pat esošās autortiesību normas to atļauj
Alkatīgi spēki (izdevniecības, juristu izveidotas autortiesību aizsardzības organizācijas u.c.) neadekvāti vienpusēji traktē esošās sarežģītās autortiesību normas, praksē panākot pārspīlētus satura izplatības ierobežojumus
Par autortiesību pārkāpumiem ir paredzēti neadekvāti bargi sodi
E-grāmatu radīšana un uzturēšana prasa daudzkārt mazāk resursu kā fizisku grāmatu radīšana
Autortiesības ir slēptas cenzūras instruments
(….. ja kāds arguments ir piemirsts, rakstāt komentāros, vēlāk papildināsim……)

Autortiesību aizstāvju meli

- Visas grāmatas esot aizsargātas ar autortiesībām.
Nē, ne visas. Ir laika ierobežojums un ir autori, kas dod savus darbus pa brīvu un ir darbi, kuriem praktiski nevar noteikt autortiesības.

- Autortiesības aizstāv autorus un to tiesības.
Nē, autortiesības aizstāv autortiesību turētāju, kas visbiežāk nav autori, tiesības uz samaksu par darba izmantošanu. Autoram ir arī citas tiesības, ko autortiesības ierobežo – tiesības uz darba brīvu izplatību.

- Autortiesību pārkāpēji esot zagļi.
Nē, tā nav, jo zaglis ir svešas mantas ņēmējs, bet informācija nav manta. Bet, pat pieņemot šo tēzi un precizējot, ka zaglis ir svešas mantas ņēmējs, kurš to izmanto personiska labuma gūšanai, neļaujot gūt labumu mantas īpašniekam, arī tad ne vienmēr un ne visi autortiesību pārkāpēji ir zagļi, jo neliedz izmantot „mantu” tās īpašniekam (saturs kā bija tā palika autora rīcībā) un negūst no tā labumu (par tādu protams nevar  uzskatīt morālu gandarījumu par labi paveiktu darbu un apmierinātību ar kalpošanu sabiedrības interesēm, jo šāds traktējums jau ir galējs absurds).

- Autortiesību „pārkāpēji” apdraud autordarbu radīšanu kā tādu.
Nē, jo jau tagad ir pietiekami daudz autordarbi, kas tiek radīti ārpus līdzšinējās autordarbu radīšanas sistēmas. Pie šī gan jāatzīst, ka līdzšinējā autordarbu radīšanas sistēma ir kritiskā stāvoklī un ka tā tik tiešām draud sabrukt, bet tās iemesls nav autortiesību pārkāpumi, bet gan visu uz pašlabumu vērstu motivācijas sistēmu krīze un esošo sistēmu nespēja piemēroties jaunajiem apstākļiem, kuros sabiedrības intereses ir jāstāda augstāk par atsevišķu sabiedrības elementu (autoru, izdevniecību utt.) interesēm. Jeb citiem vārdiem sakot esošā autordarbu radīšanas sistēma no vienas puses ir degradējusies savas intereses stādot augstāk par sabiedrības interesēm, bet tehnoloģijas ir attīstījušās tik tālu, ka ļauj nodrošināt sabiedrībai to, kas agrāk tai nebija iespējams, kas kopā ņemot rada nopietnus draudus esošās autordarbu radīšanas sistēmas pastāvēšanai, bet tas nekādā mērā neapdraud autordarbu radīšanu kā tādu.