Šobrīd Latvijā notiek divi kriminālprocesi par nelikumīgu grāmatu elektronisko versiju izplatīšanu internetā. 2011.gada 9. decembrī LETA publicēja interesantu rakstu par šo tēmu, kurā bija šis citāts: „Nelikumīga grāmatu izplatīšana internetā izdevniecībām rada būtisku kaitējumu, piemēram, par sešām nelikumīgi izplatītām grāmatām vienas izdevniecības zaudējums ir 17 000 latu apmērā, aprēķinājusi biedrība „Latvijas Grāmatnieku ģilde””. Problēma šajā visā ir tas, ka šie aprēķini ir ne tikai, maigi izsakoties, ļoti neprecīzi, bet pat absurdi. Tā kā par šo tēmu latviešu valodā (kā jau vienmēr) trūkst objektīvas un argumentētas informācijas, tad pacentīšos uzrakstīt par patiesajiem „zaudējumiem”, ko autortiesību īpašnieki gūst no brīvas failu pieejas internetā.
Neesmu redzējusi „Latvijas Grāmatnieku ģildes” aprēķinu metodiku, taču esmu diezgan pārliecināta, ka mans minējums par to, kā viņiem izdevās no sešu grāmatu mušiņas izpūst 17 000 latu ziloni, ir pareizs. Pavisam elementāri – sareizina lejuplāžu skaitu ar naudas summu, ko viņi nopelna no vienas pārdotas grāmatas. Tikai problēma šeit ir tā, ka lielajiem matemātiķiem sanāca piemirst pieprasījuma un piedāvājuma līknes likumus. Ja viena grāmata maksā 10 latus, cilvēks gadā nopirkts, teiksim, 4 grāmatas. Ja grāmatas elektroniskā versija maksā 50 santīmus, cilvēks, kuram ir elektroniskais grāmatu lasītājs (vai arī bezmaksas papīrs un printeris savā darba vietā), mēnesī nopirks kādas 4 grāmatas. Bet, ja grāmatas var dabūt par brīvu, tad daļa cilvēku vispār piekrāmēs savu datoru cietos diskus ar lērumu grāmatu, no kurām tie beigu beigās izlasīs labi ja pusi.
Manuprāt, izdevēju zaudējumi ir daudz mazāki, nekā tie apgalvo. Iespējams, ka nekādu zaudējumu nemaz nav. Pieņemsim, ka esmu students, kam līdz eksāmenam ir jāizlasa Kanta „Tīrā prāta kritika”. Mans rīcības plāns teksta iegūšanai. 1. Apskatos internetā, vai varu kaut kur „nelegāli” dabūt tekstu latviski. 2. Aizeju līdz tuvākajai bibliotēkai (attālums līdz tai bieži vien ir īsāks nekā līdz tuvākajam grāmatu veikalam). 3. Nospļaujos par tekstu nepieejamību latviešu valodā un lasu to kādā no man zināmajām svešvalodām, kurās vienalga var dabūt gandrīz jebkuru kaut cik populāru grāmatu par brīvu. Tagad pieņemsim, ka esmu cilvēks, kurš ir atradis sev jaunu hobiju – fotografēšanu, un man ir vajadzīga kāda grāmata par attēlu apstrādi programmā Adobe Photoshop. Zagt man nepatīk, tāpēc gribas darboties legāli. Ko man darīt – pirkt latviešu valodā izdotu, tulkotu grāmatu par 20 latiem, vai arī parakņāties pa internetu, kur simtiem fotogrāfu dalās ar saviem amata noslēpumiem un ir uzrakstījuši visdažādākās pamācības par šīs datorprogrammas lietošanu? Ja tā grāmata latviešu valodā maksātu pāris latus, tad es nopirktu. Pretējā gadījumā – parakņāšos pa alternatīvajiem pieejamajiem resursiem. Un šādu alternatīvo resursu internetā ir atliku likām, un tos var atrast par jebkuru tēmu.
Pie tam varbūt izdevēji pat gūst ienākumus. Pieņemsim, ka klejodama pa internetu es netīšām uzduros kādai „nelegālai” grāmatai, par kuru agrāk nebiju dzirdējusi. Es to izlasu un esmu sajūsmā par šo grāmatu. Es par to pastāstu desmit draugiem, no kuriem divi nopērk šīs grāmatas drukāto versiju. Izdevniecība iegūst! Bezmaksas reklāmu vajag novērtēt!
Un tagad mazliet provokatīvs jautājums. Vai grāmatnieku aizstāvji gadījumā nav aprēķinājuši savus zaudējumus, ko tiem radīs Gaismas pils uzcelšana? Gatavais ārprāts! Vēl viena jauna bibliotēka Rīgā! Dīvaini, Rīgā tik daudz bibliotēku, bet cilvēki vienalga vēl joprojām pērk grāmatas… Kāpēc viņi to dara? 1. Ja grāmata vajadzīga ilgāku laiku darba vajadzībām (desmit reizes ik pēc divām nedēļām zvanīt uz bibliotēku tomēr būs slinkums). 2. Ja kāda grāmata tik ļoti patīk, ka gribēsies to ik pa laikam pārlasīt. 3. Grāmata kā dāvana svētkos. 3. Naudas un brīvu plauktu mājās ir tik daudz, ka nav žēl samaksāt. 4. Negribas lasīt datora ekrānā (nogurums acīm), bet printera tinte maksā dārgāk nekā grāmata veikalā (šis attiecas arī uz skolēnu mācību grāmatām). Un te nu izdevējiem derētu atslābt un likties mierā. Neviena no šīm cilvēku kategorijām vienalga nekļūs par „nelegālo” elektronisko bibliotēku klientiem.
Šo visu iemeslu dēļ rodas viens jautājums, ko gribētos paprasīt visiem autortiesību aizstāvjiem. Kas jums skauž? Autortiesību īpašniekiem ir tikai divas izvēles. A – cilvēki lieto viņu darbus un par tiem nemaksā. B – viņi liedz cilvēkiem bezmaksas piekļuvi saviem darbiem, cilvēki tos nelietos un nemaksā. Trešā varianta, ka cilvēki lietos viņu darbus un par tiem maksās prasītās nesamērīgi augstās cenas, nemaz nav. Un, jā, katrs patērētājs pats izlemj, ko viņš uzskata par samērīgu cenu brīdī, kad pieņem lēmumu par kādas preces iegādi. Un šobrīd Zvaigznes e-grāmatnīcas cenas ir tik augstas, ka lielākā daļa cilvēku vai nu paņems grāmatu bibliotēkā, vai arī lasīs „nelegāli”. Kamēr vien autortiesību īpašnieki nesapratīs, ka viņu prasītās cenas ir pārāk augstas, pirātu saites zels un plauks. Un šeit problēma ir nevis pirātu mentalitātē, bet autoru pārmērīgajās ambīcijās.
Kāds varētu būt problēmas risinājums?
1. Likt pirātus mierā – no viņiem tāpat samaksu neizspiedīsiet. Ja cilvēks negrib maksāt, viņš vienkārši izvēlēsies nepirkt, nelietot un nemaksāt. Pie tam, ar ko elektroniskā bibliotēkā atšķiras no bibliotēkas, kura grāmatas izsniedz papīra formātā?
2. Izveidot ērti lietojamas interneta vietnes, kur ir iespējams par samērīgu (pietiekami lētu) cenu nopirkt failus digitālā formātā.
3. Priecāties par bezmaksas reklāmu, ko autori gūst no failu izplatīšanas internetā.
Kāpēc risinājums, ko es piedāvāju, nav utopisks?
Tāpēc, ka citviet pasaulē tas sen jau strādā.
1. Daļa pirātu negrib maksāt un nemaksās. Tos tāpat jāliek mierā. No viņiem neko tāpat neizspiedīsi. Ja nevarēs dabūt par velti, viņi izvēlēsies nepirkt un nelietot ar autortiesībām aizsargātos failus.
Savukārt daļa pirātu ir izklaides industrijas vērtīgākie klienti, kuri daudz biežāk nekā „godīgie” cilvēki pērk grāmatas, iet uz koncertiem un apmeklē kino. Piemērs. Divi cilvēki A un B ieiet veikalā pēc maizes klaipa. Radio skan „Metallicas” dziesma, kura viņiem abiem ļoti iepatīkas. Ir krīze, cenas mūzikai astronomiskas, abi nolemj naudu netērēt. A ir godīgs cilvēks, kurš mūziku nezog, bet B ir pirāts, kurš nelegāli lejupielādē pāris grupas albumus. Pēc trīs gadiem šai grupai ir koncerts Rīgā. A par dzirdēto dziesmu sen jau ir aizmirsis un viņam ir vienalga. B, kurš visus šos gadus ir klausījies nelegālo „Metallicas” mūziku, ir sajūsmā un steidzas nopirkt biļeti uz koncertu. No kura cilvēka, A vai B, mākslinieki gūst lielāku labumu?
Kāpēc tā tiešām notiek un es to neesmu sadzejojusi?
Pētījumi liecina, ka pirāti ir mūzikas industrijas vērtīgākie klienti. [1] Kāpēc? Cilvēki pirms mūzikas albuma, filmas, vai grāmatas nopirkšanas vēlas to izmēģināt un pārliecināties, ka tā tiešām ir laba, un ir vērts maksāt. 2. Cilvēku finansiālie līdzekļi ir ierobežoti. Ja agrāk mūzikas mīļotājam mājās bija tikai dažas dziesmu kasetes, tad tagad viņam ir vismaz 50 iecienīti mūziķi, tas nozīmē kādas 2000 dziesmas. Kurš ko tādu var atļauties nopirkt legāli? Daļu mūzikas šie cilvēki pērk, daļu lejupielādē par brīvu. 3. Cilvēks, kam ir interese par mūziku, literatūru vai filmām, par to izdos vairāk naudas (koncerti, kino, plakāti un krekli ar savu elku fotogrāfijām un simboliku).
Šo pietiekami loģisko secinājumu apstiprina arī Nīderlandes valdības pasūtīts pētījums, kurā secināts, ka ekonomika iegūst no brīvas failu pieejas internetā [2]. Tas pats tiek secināts arī līdzīgā Šveices valdības pasūtītā pētījumā. [3] [4]
2. Cilvēki vienalga pērk Amazon e-grāmatas un iTunes mūziku, neskatoties uz to, ka tie paši teksti un dziesmas ir pieejami arī nelegālai lejuplādēšanai par brīvu.
Pašreiz arvien lielāka daļa cilvēku uzskata par lieku krāmēšanos mūzikas un filmu DVD tāpat kā uz papīra drukāto grāmatu glabāšanu. Glabāt failus ir ērtāk MP3 atskaņotāja, datora, vai elektroniskās tintes grāmatu lasītāja atmiņā – tā tie aizņem mazāk vietas. Tas nozīmē, ka gan mūzikas, gan filmu, gan grāmatu izdevējiem ir jānodrošina cilvēkiem pieeja failiem digitālā formātā. Ja cenas būs adekvātas, cilvēki šos failus labprāt iegādāsies nevis lejupielādēs nelegāli.
Ja cilvēks novērtē kāda autora un mākslinieka darbu, viņš labprāt par to samaksā. Cilvēki nav tik skopi, ļauni un savtīgi, kā autortiesību aizstāvji iedomājas, uzskatot, ka, ja nepiespiedīsi, nesamaksās.
Daži piemēri, kas to ir brīnišķīgi nodemonstrējuši.
„Humble Indie Bundle”. Projekts, kurā cilvēkiem ļāva iegādāties vairākas datorspēles par pašu izvēlēto cenu. Vidējā samaksātā summa bija aptuveni $10. Protams, netrūka cilvēku, kuri maksāja tikai dažus centus, bet daudzi izvēlējās maksāt arī pietiekami augstas cenas. Un organizētāji nopelnīja ļoti pat labi, jo interesantu, kuri šīs spēles iegādājās, bija daudz. [5]
Angļu rokmūziķu grupa „Radiohead” izvēlējās savu albumu „In Rainbows” pārdot šādā pat veidā. Katrs pircējs pats noteica summu, kuru grib samaksāt. Lai gan netrūka cilvēku, kuri šo albūmu lejupielādēja bez maksas, daudzi izvēlējās mūziķiem samaksāt, un daļa pircēju maksāja apmēram tikpat, cik par mūzikas albumu parasti prasa iTunes un līdzīgi izplatītāji. [6]
Amazon e-grāmatas un iTunes mūzika. Un šeit cilvēkiem bizness ir ļoti veiksmīgs, neskatoties uz pirātu vietņu „konkurenci”. Lai gan par šiem piemēriem es vienalga uzskatu, ka Latvijas ekonomiskajai situācijai un cilvēku maksātspējai tur prasītās cenas ir pārāk augstas. Un no cenu samazināšanas līdz cilvēku pirktspējai pieņemamam līmenim autori finansiāli neciestu. Ienākumi ir tie paši gan tad, ja autors pārdot 100 dziesmas par Ls 1 vai 10 000 dziesmas par 10 santīmiem. Ja cena ir zemāka, pircēju būs vairāk.
Vēlreiz uzsveru, ka mans piedāvātais risinājums ir legalizēt failu izplatīšanu internetā, gadījumos, kad pirāti necenšas no tā nopelnīt. Vienlaikus ir jāizveido ērti lietojamas interneta vietnes, kurās cilvēki var šos pašus failus iegādāties par samērīgām cenām. Ar samērīgām es domāju tādas cenas, kas ļautu mūzikas mīļotājam iegādāties kādas 2000 dziesmas, neiztērējot uz to visus mūža ietaupījumus un neņemot kredītu. Vai arī sistēma, kurā pircējs pats izvēlas, cik lielu cenu vēlas maksāt par katru iegādāto failu. Ja tas tiks nodrošināts, arī pieprasījums pēc bezmaksas alternatīvām samazināsies.
Alternatīvu bezmaksas pieeju failiem ir jāatstāj, jo bezmaksas pieeja grāmatām un izglītībai ir ārkārtīgi nepieciešama, lai nodrošinātu mazturīgākajai sabiedrības daļai līdzvērtīgas iespējas mācīties (manuprāt, nav nekādas atšķirības, vai to nodrošina elektroniskās bibliotēkas vai arī bibliotēkas, kurās grāmatas izsniedz drukātā formātā). Pieeju mūzikai un filmām būtu jādod, jo pašlaik lielākie torrentu tīklu lietotāji ir jaunieši, kuriem vēl nav gana lielu ienākumu, un bērni, kuru vecāki citādāk būtu šausmās par mazo izklaides mīļotāju lielajiem rēķiniem. Ļaujot jauniešiem iegūt failus bez maksas mākslinieki sev iegūst fanus, kuri pēc kādiem 10 gadiem tāpat atlīdzinās, nopērkot koncerta biļeti.
Uz argumentu, ka šāda sistēma nebūtu godīga, jo daļa cilvēku maksās, kamēr citi izvēlēsies to nedarīt, uzreiz pateikšu, ka tas ir tik pat negodīgi, kā ziedojumi slimu bērnu ārstēšanai. Maksā tikai daži, bet, kad bērns izveseļojas, izaug un sāk strādāt, iegūst visa sabiedrība. Pie tam, dziesmas, filmas vai grāmatas vērtību pats lietotājs bieži vien var izvērtēt objektīvāk par pārdevēju. Tās vērtība katram cilvēkam būs citādāka. Vienam grāmata patiks tik ļoti, ka viņš to vairakkārt pārlasīs, savukārt kāds cits izlasīs tikai pāris nodaļas.
3. Torrentu tīkli ir lieliska bezmaksas reklāma. Piemēri.
Paulo Koelju (vairāku slavenu romānu autors) pats ielika savu grāmatu elektroniskās kopijas torrentu tīklos. Pēc tā viņa grāmatu pirkšanas apjomi palielinājās. Cilvēki labprāt atbalsta autorus un māksliniekus, par kuru darbiem ir sajūsmā. Daži vienkārši grib izlasīt pirmās nodaļas un paskatīties, kas lācītim (grāmatai) vēderā. Dažiem vienkārši labāk patīk papīra grāmatu formāts vai arī ir lieki līdzekļi, lai tās iegādātos. [7]
Neatkarīgie filmu veidotāji iegūst no popularitātes, kuru viņu filmas saņem pēc tam, kad ir nonākušas torrentu tīklos. Un popularitāte nozīmē ne tikai fanus, bet arī vairāk cilvēku, kuri nopērk filmas DVD. Atšķirībā no Holivudas milzīgajiem budžetiem, viņiem nav lieku līdzekļu reklāmām, tāpēc torrentu tīkli noder par vietu, kur var reklamēties bez maksas. [8] Šeit jāpiemin interesants gadījums ar ASV veidotu maza budžeta filmu „Ink”, kas vairākus mēnešus pēc izveidošanas nonāca torrentu tīklos. 24 stundu laikā tā tika lejupielādēta 200 000 reižu un pāris dienu laikā no nevienam nezināmas filmas kļuva vienu no tā brīža 20 populārākajām filmām pasaulē. Tās veidotāji labi nopelnīja, jo cilvēki sāka pirkt filmas DVD, skatīties to kinoteātros un iepirkties autoru interneta veikalā. [9]
Kas zaudē no nelegālas failu izplatīšanas internetā?
Nu, protams, ja autori un patērētāji no failu apmaiņas internetā iegūst, tad kādam arī jāzaudē. Šoreiz tās ir lielās izplatītāju kompānijas. Un tām nu gan lobiju netrūkst. Tāpēc arī likumi tik nejēdzīgi. Un tāpēc arī cilvēkiem (vismaz latviešu valodā jau nu noteikti) ir pieejama lielākoties neobjektīva informācija par failu apmaiņas ieguvumiem un zaudējumiem. Piemērs. Es vispirms lejupielādēju mūziku torrentu tīmekļa vietnēs un pēc tam aizeju uz šo mūziķu koncertu, kad viņi atbrauc uz Rīgu. Kurš te zaudē? Nu, protams, iTunes, kuri nedabū ne centa par saviem starpnieku pakalpojumiem. Tāda, lūk, dzīve… Kam ir nauda, tas arī lemj likumus. Starp citu, diezgan liela daļa mūziķu un maza budžeta filmu veidotāju atbalsta brīvu failu pieeju internetā. Daži piemēri atsaucēs. [10]
Pie tam, ja reiz tik ļoti gribas cīnīties pret pirātu tīmekļa vietnēm, tad kā to vispār var izdarīt? Bez šaubām tikai pārkāpjot cilvēktiesības un ieviešot cenzūru. Citādāk tas nemaz nav izdarāms. Pagājušā nedēļā autortiesību lobiji mēģināja izdabūt caur ASV kongresu likumu, kas saucas „Stop Online Piracy Act”. Tas būtībā nozīmēja ieviest diezgan pamatīgu interneta cenzūru un represijas pret melnajā sarakstā nokļuvušajām vietnēm (to likvidēšanu). [11] Vēl bija arī Francijas slavenais „Three Strikes Law” (kas, protams, neatbilda Francijas konstitūcijai, kurā cilvēkiem dota vārda brīvība). [12] Tur galvenā doma bija, ka cilvēkiem, kuri atkārtoti pieķerti nelegālā failu izplatīšanā vai lejuplādēšanā, atņem pieeju internetam. Ak, jā, un vēl viena sīka problēmiņa – cilvēktiesības. Šī gada jūnijā ANO nolēma, ka pieeja internetam pieder pie cilvēktiesībām, proti, to atņemt ir cilvēktiesību pārkāpums. [13]
Šobrīd apmēram 30% (cipars dažādās valstīs atšķiras) jaunākās paaudzes cilvēku tīmeklī nelegāli ievieto vai arī lejupielādē failus. Iebāzt aiz restēm trešo daļu valsts iedzīvotāju ir diezgan neiespējami – cietumu nepietiks. Ja ir radusies situācija, ka tik liela daļa sabiedrības neatzīst kādu likumu un uzskata to par netaisnīgu, tas ir indikators tam, ka problēma ir ar likumu, un šis likums ir jāmaina. Un nevis jādomā, ko iesākt ar nepaklausīgajiem likuma pārkāpējiem. Šoreiz vaina ir likumā nevis cilvēkos, kuri to atsakās ievērot. Failu izplatīšanai internetā būtu jābūt krimināli sodāmam autortiesību pārkāpumam tikai tad, ja pirāti internetā tos izplata (tirgo) ar nolūku gūt peļņu.
Atsauces.
1. http://torrentfreak.com/pirates-are-the-music-industrys-most-valuable-customers-100122/ un http://torrentfreak.com/former-google-cio-limewire-pirates-were-itunes-best-customers-110726/
2. http://torrentfreak.com/economy-profits-from-file-sharing-report-concludes-090119/
3. Autoru ziņojums presei (vācu val.) – http://www.ejpd.admin.ch/content/ejpd/de/home/dokumentation/mi/2011/2011-11-30.html
4. Raksts par šī pētījuma secinājumiem – http://torrentfreak.com/swiss-govt-downloading-movies-and-music-will-stay-legal-111202/
5. http://en.wikipedia.org/wiki/Humble_Indie_Bundle
6. http://en.wikipedia.org/wiki/In_Rainbows#Distribution
7. http://torrentfreak.com/best-selling-author-turns-piracy-into-profit-080512/
8. http://torrentfreak.com/filmmaker-bittorrent-pirates-help-us-get-more-exposure-111214/
9. http://torrentfreak.com/indie-movie-explodes-on-bittorrent-makers-bless-piracy-091110/
10. http://torrentfreak.com/canadian-songwriters-want-to-legalize-file-sharing-111206/ un http://torrentfreak.com/music-is-better-off-on-bittorrent-than-with-apple-or-big-music-101224/
11. https://www.eff.org/deeplinks/2011/10/sopa-hollywood-finally-gets-chance-break-internet https://www.eff.org/deeplinks/2011/12/free-speechs-weak-links-under-internet-blacklist-bills un https://www.eff.org/deeplinks/2011/12/stand-and-fight-week-action-against-censorship
12. https://www.eff.org/deeplinks/2008/03/three-strikes-three-countries
13. http://www.wired.com/threatlevel/2011/06/internet-a-human-right/
I.S.
Brīnišķīgs raksts ar lieliski izklāstītiem argumentiem! Pilnībā piekrītu un pievienojos!
Diemžēl māc šaubas vai mūsu korumpētie un slinkie ierēdņi veltīs laiku, lai iedziļinātos problēmā un situācijā, lai rastu risinājums un pieņemtu sabiedrībai labākos lēmumus. Diemžēl, visdrīzāk tie akli centīsies aizstāvēt lobijus un grāmatu izdevēju intereses.
Tādēļ, vēlu jums daudz veiksmes un panākumus! Lai izdodas!
P.S. Milzīgs paldies par to, ka veidojat un uzturat šo saitu!
Pilnībā pievienojos šim komentāram un esmu sajūsmā par šo web projektu! Iespējms, ka izdevējiem vajadzētu paskaidrot, ka ar šo projektu Jūs ātrāk pacelsiet viņiem izdevīgo e-grāmatu tirgu, nekā Zvaigzne ar saviem risinājumiem. Prasīt 1/2 cenu salīdzinot ar papīra formātu par digitālu kopiju, kas faktiski nemaksā neko ir absurds. Pie kam grāmatnīcās redzamajām grāmatu cenām nav nekāda sakara ar tās pašizmaksu (t. sk. autoratlīdzību). To cenu nosaka pagrozot eksemplāru rokās un no pirksta izzīžot cenu. Tādas ziņas man ienāca no tās virtuves. Tāpēc Latvijā katrs banālākais darbs ir cietajos vākos, jo pārdod ne jau informāciju, ko radījis autors…
Vispār jau rakstam nav ne vainas. Tikai tās atsauces…
Arnis teica: “Prasīt 1/2 cenu salīdzinot ar papīra formātu par digitālu kopiju, kas faktiski nemaksā neko ir absurds.
Man ir jautājums – vai tad Latvija ir vienīgā valsts, kura tirgo e-grāmatas? Un, vai tiešām citās valstīs tās nav 1/2 hard copy cenā? (neesmu pētījis, tikai izsaku šaubas)
Lūk, Šveicē jau ir precedents, kur pat tiesa nostājas pārējo cilvēku, nevis autortiesību turētāju pusē. Vai kāds varētu, lūdzu, šo rakstu iztulkot latviski, vai pat aprakstīt šo gadījumu detalizētāk?
http://mnenia.ru/rubric/tech/shveycariya-legalizuet-piratstvo/
Pat Jāņa Rozes mājas lapā atrodams šāds teksts:
“Koelju jau pirms vairākiem gadiem ļāvis vairākās pasaules valstīs bez maksas lejuplādēt savu darbu tekstus ar nosacījumu, ka lasītāji, kuriem tie iepatiksies, pēc tam iegādāsies grāmatas. Laikraksts uzskata, ka Koelju ir viens no slavenībām, kas ļoti veiksmīgi izmanto sociālos tīklus, lai sazinātos ar saviem cienītājiem, popularizētu savas atziņas un arī savus darbus.”
http://www.jr.lv/lv/aktualitates/arhivs.html?news_id=731
Aicinu visus brīvas informācijas izplatīšanas un sabiedrības izglītošanas atbalstītājus nākt talkā, jo cīņa, rādās, būs smaga:
- sūtīt šīs vietnes uzturētājiem pa e-pastu argumentus/pretargumentus, kas palīdzēs turpmākajās cīņās;
- iesūtīt un pašiem jau pat sagatavot publicēšanai dažādus precedentus un labās prakses piemērus pasaulē;
- izplatīt šo un turpmākos rakstus savu draugu, jo īpaši studentu, vidū.. sūtīt uz medijiem, kopēt komentāros utt.
Bez studentiem vēl viena sabiedrības daļa, ko vajadzētu iekustināt ir Skolotāji un vecāki. Būtu ārkārtīgi derīgi izvērtēt alkatīgo izdevēju “veikumu” mācību grāmatu ziņā. Sastādīt sarakstu ar mācību burtnīcām un n-tajām grāmatām, kuras ir štancētas nejēdzīgā apjomā.. katru gadu arvien jaunas un “nezin kā” guvušas IZM pakļauto institūciju VISC (agrāk ISEC) apstiprinājumu. Šī ir cīņa starp atsevišķu cilvēku neremdināmo peļņas kāri un iedzīvotāju tiesībām uz brīvu un taisnīgu informācijas gūšanu/izplatīšanu.
Lielisks raksts. Vajadzētu pielikt pūles tā popularizēšanai, lai tas tā arī neapstātos.
Dažas lietas, kuras varētu darīt tālāk:
- izveidot ~5 reizes īsāku vēstuli / preses relīzi, kuru nosūtīt masu medijiem, grāmatu izdevējiem, Kultūras ministrijai, pie reizes varbūt arī premjeram un prezidentam.
- īsi formulēt problēmu, norādīt strīdīgos likumu punktus un aizrakstīt par to tiesībsargam. Lai sacer atbildi.
Rezultātu uzreiz noteikti nebūs, bet galvenais tādu aktivitāšu mērķis ir panākt, lai par šo problēmu vispār kāds iedomājas un sāk runāt.
Lieliski ! Ļoti skaidri un saprotami ! Gribētos dzirdēt ko par šo teiks grāmatizdevēji
Iebāzīs galvu smiltīs un neteiks neko. Vai arī apgalvos to pašu, ko iepriekš, balstoties uz pieņēmumiem par nodarītajiem zaudējumiem
visdrīzāk tikpat sparīgi turpinās protestēt un klaigāt, ka sliktie grāmatu nepircēji turpina viņus aplaupīt. vispār tas 17k aprēķins ir smieklīgs.
Lieliski un pilnībā piekrītu. Sen jau esmu teikusi, ka arī par e-grāmatām labprāt maksātu, ja vien cenas būtu adekvātas. Un tanī pašā laikā turpinu arī milzīgos apjomos pirkt grāmatas papīra formātā, tāpēc nejūtos gluži apdalījusi cien. grāmatnīcas, pērkot dažasg rāmatas par 10 ls, bet citas savukārt izvēloties elektroniskā formātā.
Tas, ko Latvijas izdevniecības diemžēl nenovērtē ir milzīgā pagaidām neapgūtā tirgus daļa- e-grāmatas. Ja tās būtu brīvi pieejamas un saprātīgās cenās, izdevniecības pelnītu pieklājīgas summas ar tām. Un, piedodiet, bet izveidot e-grāmatu un to publicēt internetā ir darbība, kas neprasa praktiski nekādu darbu. Ja man savām vajadzībām ieskenēt, ielasīt grāmatu un pārveidot to attiecīgajā formātā prasa apmēram dienu laika, tad izdevniecībai, kurai šis teksts jau ir elektroniski un tikai jāpārveido par failu, ko saprot e-lasītājs, šī darbība prasīs 5 min laika un nekādā veidā neradīs milzu izdevumus, kas attiecīgi nozīmē, ka e-grāmatu var tirgot par zemu cenu, Jo vienīgais, kas veido šo cenu ir maksa par autortiesībām un vēl pašas izdevniecības noteikta summa, ko grib nopelnīt par katru lejupielādi. Un jo mazāka būs šī summa, jo vairāk izdevniecība nopelnīs.
Atliek vien cerēt, ka kaut viena izdevniecība to sapratīs un tad jau pārējām nekas neatlieks kā vien pievienoties.
Zaudējumu cipari, protams, ir uzpūsti.
No otras puses – pirātisms tomēr samazina noietu. Varbūt pagaidām margināli, bet tomēr samazina.
No trešās puses – uzskatu, ka represīvās cīņas metodes ir savu nokalpojušas un neierobežojamā vidē (internets) ir lieka naudas mešana vējā. Ieteiktu izdevējiem tomēr domāt ar galvu un cīnīties ar pirātismu konstruktīvi un progresīvi. Papētiet, kā to dara O’Reilly. Padomājiet paši ar savām galvām.
Pats sākumā negribēju tam ticēt, bet manu darbu piratizēšana palīdzēja palielināt noietu.
Šajā gadījumā tās nav grāmatas, bet ideja paliek tā pati (intelektuālais īpašums).
Arī pirātu upuri, pieliekot izdomu, problēmu var pārvērst par ko pavisam pretēju.
Esošo situāciju varētu saukt par neziņu/bailēm no pārmaiņām, kuras ir neizbēgamas. Tie, kuri pirmie pielāgosies, vairāk iegūs.
Tikai diemžēl šo ļoti pareizo un vajadzīgo rakstu diez vai izlasīs tie, kuriem tas adresēts.
Autor: Izlasi “Atlas Shrugged” lai pārdomātu savus morālās nostādnes.
Es nesaprotu kas jums grāmatu tiesību aizstāvji liedz atvērt kantori kas nevis zog grāmatas no citiem , bet paši nolīgstat raksktnieku vai nopērkat autortiesības, pārtulkojiet , samaketējiet un tirgojiet vai dodiet par velti.
Te laikam daļai nav ne jausmas cik daudz darba jāieliek lai grāmatu dabūtu kaut vai elektroniskā formātā uzrakstītu. Pati rakstīšana, tulkošana, kārtošana, korektūras, maketēšana , attēli , autortiesības – tas viss nav nedz ātri nedz vienkārši. Un pati drukāšana ne vienmēr ir grāmatas izdošanā ir dārgākā daļa – tieši otrādi. Tāpēc minētās 50 santīmu cenas ir vienkārši uzjautrinošas no ekonomiskā viedokļa – pie tādām cenām neviens nelauzīs savu muguru pie datoriem, bet atstās šo darbu “sabiedrībai”. Lai tad “sabiedrība” arī taisa sev grāmatas ievērojot savas intereses.
Izveidosies apmēram tāda pati situācija kā programmatūras tirgū – latviskās programmu versijas piemēram bērnu izglītībai praktiski neviens netaisa un viņu nav – jo tāpat nozags absolūti nerēķinoties cik laika un naudas ir ieguldīts lai produktu radītu, respektīvi tas ir drošs ceļs uz bankrotu.
Manis pēc – jūs varat turpināt zagt no grāmatizdevējiem ( es neesmu šajā nozarē iesaistīts, tātad ne mana cūka ne mana druva ). Vēl vairāk es pats savulaik esmu ne vienu vien programmu nospēris. Bet man drausmīgi riebj pūļa divkosība – kad zagšanu mēģina pasniegt kā morālu varoņdarbu.
P.S Starp citu tie puiši kas raksta programmas mobilajiem par 50 santīmiem var pastāstīt – tie kas zog , zog arī 50 santīmu aplikācijas no kurām pats programmas autors pats nopelna labi ja 10 santīmus. Tā ka pasakas par to ka “pirkšu ja būs atbilstoša cena” nevajag stāstīt. Zags kā pieraduši.
Nemuldi, neviens neko nezog, bet dara to, ko sen jau vajadzēja izdarīt valstiskā mērogā. Paldies šiem cilvēkiem par to.
Es esmu izlasījusi “Atlas Shrugged”. Daļai no autores taiktā piekrītu, daļai nepiekrītu. Un tas vien, ka Aina Renda izveidoja savu filozofijas sistēmu, vēl nenozīmē, ka viss viņas teiktais ir absolūta un svēta taisnība. Lai gan daudzas viņas idejas ir labas, manuprāt, vietām viņa pagalam samuldēja.
Par to zagšanu… Es nepiekrītu, ka šīs lapas veidotāji būtu divkosīgi. Visu ar failu izplatīšanu saistīto filozofiju un morālo pamatojumu es pārzinu gana labi, un uzskatu, ka tā nav zagšana. Vai, Tavuprāt, grāmatu došana lasītājiem bibliotēkās ir zagšana? Tad jau sanāk, ka Latvijas valsts jau cik gadus apzog autorus, uzturot publiskās bibliotēkas.
Ja grāmatas cena ir 50 santīmi un miljons cilvēku to nopērk, vai tad autoram peļņa nebūs gana laba? Jo cena zemāka, jo pircēju būs vairāk. Drukātā formātā grāmatas cena ir piesaistīta papīra un tintes cenai. Grāmatu nevar pārdot lētāk par drukāšanas pašizmaksu. Bet digitālā formātā cena var būt jebkāda. Var tirgot kaut vai par vienu santīmu, Ja 100 miljoni nopirks, tad autors kļūs par miljonāru un visi rakstīšanas, koriģēšanas un serveru uzturēšanas izdevumi tiks atpelnīti ar uzviju (digitālā formātā maketētājs nav vajadzīgs un attēlus/fotogrāfijas parasti neizmanto).
Piekrītu, jo šeit jau nav runa par papīru un tirdzniecības izdevumiem. Patiesā lieta, kas jāaizstāv ir autors, kas rada vērtību.
Protams, ka e-gramata ir lieliska lieta. bet pasaules praksē to cenas daudz gan neatšķiras no iespiesto grāmatu cenām. Jebkurā gadījumā e- gramatai ir daudzas priekšocības- tā nopērkama tūlīt, nav nekur jābrauc, jāgaida, Jāņem vērā arī “zaļais piegājiens”jo taupam papīru..
Bet galvenais, kas jāaizsragā- ir autors, kas rada garīgu vērtību. Ja mēs gribam redzēt nākotnes sabiedrību kā attīstītu un garīgi augušu, tad jāaizsargā lieteratūras, mūzikas ,inovāciju, u.c. garīgo vērtību autori.
Savādāk paliksim ar lētajām desām, lētiem sadzīves priekšmetiem un patērētāju sabiedrību, kas visu prasa par velti, bet paši nespēj radīt neko.
Nu bet es atceros laiku, kad vērtīgas grāmatas maksāja 1rbl ar dažām kapeikām tie bija tie sliktie padomju laiki, kad varēja jebkuru grāmatu atļauties nopirkt jebkurš, kas to vēlējās. Un autori rakstīja grāmats un izdevēji tās izdeva un nemaz nesūdzējās par zemām cenām. grāmatas tika rakstītas un arī tulkotas ne mazāk tagad. Tikai bija daudz daudz lētākas. Bez tam dzīve un tehnikas progress iet uz priekšu un jārēķinās, ka ar laiku elektroniskās grāmatas izspiedīs papīra formātu. Tagad taču neviens negribēs izdot grāmatas uz papirusa ruļļiem
Varbūt vērts ir pielikt enerģiju un pūles, lai atrastu veidu- kā vairāk pelnīt nevis, kā lētāk kaut ko dabūt?
1.Jebkura latviešu valodā izdotā nosacīti jaunā grāmata jau sen digitalizēta un ievietota interneta lapās krievu vai angļu valodā. Tātad, kur te autortiesību pārkāpums? Tā jau sanāk cīņa nevis pret pirātismu, bet pret latviešu valodu un tautu.
2.Vai bibliotēkas arī pārkāpj autortiesības? Ja tā tad kāpēc tērēt miljonus gaismas pils būvniecībai?
3. Kāpēc vairs nevienam nenāk prātā izdot ar roku rakstītas papirusa grāmatas iesietas teļādas vai aunādas vākos? Grāmatu digitalizācija ir solis pretī progresam nevis pirātisms.
Ik pa laikam sanāk ieskatīties kādā latviešu “tulkojumā”, diemžēl šie ieskati pilnībā atsit vēlmi lasīt latviski, nemaz nerunājot par to, ka pirkt. Tā kā angliski lasīšana tik raiti nevedās, parasti lasu krieviski, iegūt vēlamo lasāmgabalu parasti aicņem ~10..20 minūtes, angliskajiem variantim 2x mazāk.
Ta vietā lai tiesātos ar e-bibliotēkām, izdevēji labāk varēja parūpēties par e-grāmatu tirdzniecību, ja reiz grib, lai kāds tos nekvalitatīvos tulkojumus lasa…
Raksts ir labs, bet mani sadusmoja teikums -”Vēl viena jauna bibliotēka Rīgā! Dīvaini, Rīgā tik daudz bibliotēku, bet cilvēki vienalga vēl joprojām pērk grāmatas…” Vai tā tiešām ir vēl viena jauna bibliotēka? Vai Jūs izprotat, kas ir Gaismas pils? TĀ IR TĀ PATI LNB, tikai cita ēka jo tās /kā jūs sakāt daudzās bibliotēkas/ ir LNB filiāles, jo nav vienas ēkas, kurā to visu glabāt. Turklāt kādā stāvoklī ir šīs ēkas? Ir ļoti liela nepieciešamība pēc jaunas LNB ēkas. ar nepacietību gaidu, ka beidzot Gaismas pils būs gatava.
Es to biju domājusi kā sarkasmu par grāmatu izdevēju liekulību. Ja viņi rēķina, ka no vienas teksta lejuplādes internetā zaudējumi atbilst peļņai, ko viņi gūst par vienu pārdotu grāmatu, tad vajadzētu tieši tādā pašā veidā aprēķināt arī “bibliotēku radītos zaudējumus”. Pretējā gadījumā tas, ko viņi šobrīd dara, ir liekulība. Kāpēc tiem ir radušies zaudējumi no šī portāla un “Ideju formuma bibliotēkas”, ja reiz nav nekādu zaudējumu no valstij, universitātēm un skolām piederošajām bibliotēkām?
Bet katras jaunas bibliotēkas atvēršana… Nu tur būs gana daudz ļaužu, kuri dzīvo tuvumā, līdz ar to ceļš līdz bibliotēkai viņiem kļūs īsāks nekā līdz grāmatu veikalam. Vēl būs arī ekskursanti, kuri vienkārši aizies apskatīt Gaismas pils arhitektūru un pie reizes paņems kādu grāmatu. Jauna bibliotēka (pēc Jūsu definīcijas “filiāle”) nozīmē, ka gan jau cilvēki no bibliotēkām paņems par kādu grāmatu vairāk, attiecīgi pieaug arī “izdevēju zaudējumi”. Un ja reiz izdevēji rēķina zaudējumus pēc šādas formulas, nu tad lai rēķina līdz galam!
Tā ka tas, ko es rakstīju, bija domāts kā sarkastisks izsmiekls par grāmatu izdevēju absurdajiem apgalvojumiem un liekulīgo aprēķinu metodiku.
Nu vismaz es ar vārdu “bibliotēka” saprotu ēku, uz kuru es aizeju pēc kādas grāmatas, kuru pēc divām nedēļām jānes atpakaļ. Šeit es šo vārdu biju lietojusi, runājot par telpu ar grāmatām, nevis visu plašo LNB filiāļu tīklu. Pie tam, ja ar vārdu “bibliotēka” apzīmē “LNB filiāļu tīklu”, tad kā lai apzīmē visas tās Latvijas bibliotēkas, kuras šajā tīklā neietiplst, piem. skolu un universitāšu bibliotēkas?
Bet par Gaismas pili… Nu varianti tur bija tikai divi, vai nu celt jaunu ēku un slēgt kādu no pašreizējām bibliotēkām, kuras ir kritiskā stāvoklī, vai arī izremontēt jau esošās telpas tā, lai tajās nebrukstu griesti. Un te nu man bija vienalga, kuru no variantiem izvēlēties. Es tāpat dzīvoju Daugavas otrā pusē un bieži uz to pusi nebraukšu. Visas filiāles manā rajonā tāpat neslēgs, pie tam lielākoties es tāpat eju uz savas universitātes bibliotēku.
Lūk šeit http://www.diena.lv/sabiedriba/politika/vija-kilbloka-par-vienotam-macibu-gramatam-visiem-padomju-pieredze-balstits-populisms-745603 var redzēt, kā miljonus nopelnījusī grāmatu izdevēja iebilst pret to, ka katrā mācību priekšmetā katrai klasei būtu tikai viena grāmata! Viņas argumenti ir vienkārši smieklīgi! Reti kurā mācību priekšmetā notiek vērā ņemamas izmaiņas un arī tad tās ir tik nelielas, ka pasniedzējs var pats sagatavot kādu no stundām, kas būtu veltīta tikai tam, kas ir mainījies.
Tas taču nav normāli, ka piemēram 3.klases matemātikas grāmata, ar kuru mācījās meita 2 gadus atpakaļ, šogad vairs neder manam 3.klasi sasniegušajam dēlam!
Tas, ka vienlaikus drīkst izmantot vairākas mācību grāmatas, pats par sevi nav slikti.
Slikti ir tas, ka skolas bibliotēkām nav jaunākajās klasēs jāizsniedz bērniem grāmatas (tad skola būtu spiesta izvēlēties vienu un pie tās kādus gadus pieturēties).
Savukārt vidusskolā problēma ir ar eksāmaniem. Tos vienmēr veido pēc jaunākās grāmatas, līdz ar to skolas ir spiestas vienmēr mācīt bērnus pēc jaunākās grāmatas. Viens piemērs. 10. klasē es pabeidzu vidusskolas ģeogrāfijas kursu un noliku eksāmenu. Bet 11. un 12. klasē, lai gan ģeogrāfiju vairāk nemācījos, es vienalga piedalījos ģeogrāfijas olimpiādēs. Kad es sāku mācīties 12. klasē, bija tikko kā iznākusi jauna grāmata. Mazliet biezāka un daudz sviestaināka par iepriekšējo (tur dažas definīcijas bija ārkārtīgi murgainas un neko nepaskaidrojošas). Manai skolotājai grāmata nepatika, bet bija vien jāmāca bērnus pēc tās (eksāmenu un olimpiāžu dēļ). Un es arī, gatavojoties olimpiādei, dabūju palasīt “jaunās gudrības”. Jaunajā grāmatā dažas tēmas, kuras iepriekšējā bija tik tikko pieminētas, bija aprakstītas daudz plašāk. Un olimpiādē tiešām bija viens uzdevums, kurš bija paņemts viens pret vienu no jaunās grāmatas (vecājā par to tēmu bija maz rakstīts).
Un līdzīga problēma man bija arī matemātikā. Kad mācījos 12. klasē, bija zināms, ka jauno grāmatu izdos kaut kad pavasarī un eksāmens būs pēc jaunās grāmatas. Toreiz izdevniecība manai matemātikas skolotājai sūtīja grāmatu elektroniskā formātā pa nodaļām (tiklīdz nodaļa gatava, tā to aizsūta). Problēma te bija tā, ka, lai gan matemātika nemainās, vienā grāmatā kāda tēma ir skatīta padziļināti, savukārt kāda cita vispārīgāk. Un citās grāmatās, protams, ir otrādi.
Lai atrisinātu šito visu murgu, eksāmenus vajag veidot nevis pēc jaunākās grāmatas, bet pēc viena nemainīga standarta.
Bet mācību grāmatas jaunākajās klasēs… Nu tur notiekošais vispār ir derdzīgs… Milzīga formāta grāmatas ar daudz zīmējumiem un biezajos vākos, kuras jānomaina ik pēc pāris gadiem. Un lērums darba burtnīcu… Manuprāt, te problēma ir nevis tajā, ka Zvaigzne tādas izdod, bet gan tajā, ka skolas tik labprāt iet tam līdzi un skolotāji neprotestē, kad katru gadu jāsāk mācīt no citas grāmatas un burtnīcas. Neviens taču neaizliedz skolotājiem pieturēties pie vienas grāmatas kaut 10 gadus!
Tā ka, manuprāt, šeit problēma ir nevis Zvaigznes grāmatnīca, bet gan skolotāji, kuri paši izvēlas, no kuras grāmatas mācīties, kā arī eksāmenu veidotāji.
Piekrītu arī, ka Vijas Kilblokas rakstā minētie argumenti bija smieklīgi un absurdi.
Starp citu, nesen paņēmu bibliotēkā 30tajos gados izdotu literatūrteorijas mācību grāmatu. Man patika, ļoti labi viss izskaidrots, un teorija tik pat kā nebija novecojusi.
Latviešu dzejā pantmērs pa 80 gadiem tā arī nav mainījies. 
Es jau to pašu principā arī domāju, tikai izteicos īsāk un ne tik izvērsti
. Domāju, ka tomēr no Izglītības ministrijas ir atkarīgs tas, kādas grāmatas tiek skolās izmantotas. Jo man vienā no Liepājas skolām skolotāja teica, ka direktore ar mācību pārzinēm katra mācību gada sākumā izvēlas, kuras grāmatas izmantot. Tas, ka katru gadu grāmatas mainās, arī ir par iemeslu, kādēļ skolas katru gadu nespēj iegādāties jaunas grāmatas un tās ir jāpērk skolnieku vecākiem.
!
Diemžēl neredzu iespēju šo procesu ietekmēt
Jāni, jāorganizējas un jāsāk un tad gan jau tā lietiņa aizies
Jā, to es sapratu. Tikai man nepatīk doma, ka valstī būs tikai viena vienīgā “pareizā mācību grāmata” katram priekšmeta, un skolotāji nedrīkstēs izmantot citas. Izglītības ministrijai vajag izvēlēties nevis vienu “pareizo grāmatu”, bet vienu nemainīgu mācību standartu (saraksts ar tēmām, ko vajag bērniem iemācīt). Tad arī skolām zustu vajadzība obligāti izmantot visjaunāko grāmatu, pēc kuras arī tiek veidoti eksāmeni.
Bet tas, ka skolotāji drīskt rakstīt mācību grāmatas, cik vien vēlas… Tas pats par sevi nav slikti. Piemēram, pašreizējā vēstures mācību grāmatu sērija, no kuras bērnus māca tagad, manuprāt, sanāca krietni labāka par tām grāmatām, kuras bija lietošanā pirms 5 gadiem. Nav slikti, ja skolotāji savā starpā sacenšas par to, kurš uzrakstīs labāko grāmatu. Slikti ir tas, ka skolas ir spiestas tam piemēroties, nemitīgi izmantojot “visjaunāko” grāmatu.