2011. gada novembrī Neelie Kroes (Eiropas parlamenta Digitālās programmas komisāre) atzina, ka pašreizējā autortiesību sistēma neatalgo lielāko daļu mākslinieku. Viņa minēja datus, ka Eiropas Savienībā 97,5% mākslinieku nopelna mazāk nekā 1000 eiro mēnesī no pašreizējās autortiesību sistēmas. Eiropas komisāre pauda viedokli, ka likumiem būtu jāaizsargā mākslinieki un jāļauj tiem nopelnīt, savukārt, autortiesību īpašniekiem būtu jāizmanto tehnoloģiju progress, lai darbus izplatītu, nevis jācenšas to kavēt. [1] Gudri vārdi. Nebiju cerējusi ko tādu dzirdēt no ES politiķiem. Un viņai ir taisnība. Nākamais jautājums būtu – kāpēc tā notiek?
Patentu un autortiesību mafija
ASV programmētāju vidū bieži tiek lietots tāds termins kā “patentu troļļi”. Problēma ir tāda, ka ASV programmatūru var patentēt (citviet pasaulē programmatūras patenti neeksistē). Lieki piebilst, ka programmētāji par to nav sajūsmā (pamēģini atrisināt matemātikas uzdevumu, ja puse vajadzīgo formulu ir patentētas!). Lielās firmas ar to tiek galā. Piemēram, ja Apple vai Microsoft advokāts atnāk pie Googles sūdzēties, un pasaka, ka “Google ir pārkāpusi viņu patentus Nr. x un x”, tad Google uz to atbild: “Bet jūs esat pārkāpuši mūsu patentus Nr. x, x, x un x, gribat tiesāties?” Un šajā brīdī viņi panāk kaut kādu vienošanos. Visas lielās programmatūras kompānijas tērē miljardus šo patentu pirkšanai, lai viņiem būtu pietiekami daudz patentu, ar ko draudēt, tiesāties un prasīt vienošanās ar konkurentiem. Piemēram, pirms 7 mēnešiem Apple kopā ar Microsoft nopirka bankrotējušās firmas “Nortel” patentu saujiņu (vairāk nekā 6000 patentu) par $4,5 miljardiem. Tā bija izsole, kurā šos pašus patentus vēlējās iegādāties arī Google, tikai Apple ar Microsoft Googli toreiz pārsolīja. [2]
Par lielajām kompānijām viss ir skaidrs. Tās tiek galā. Bet ko šādā situācijā dara mazās firmas vai programmētāji, kuri strādā individuāli? Lielākā daļa patentu troļļu ir tikai uz papīra eksistējošas kompānijas ar tukšiem birojiem. To darbības shēma ir vienkārša. Nopērc kādu patentu (parasti no bankrotējušas firmas), sameklē kādu programmētāju vai kompāniju, kuras produkts šo patentu pārkāpj, tālāk atliek tikai sūdzēt tiesā un saņemt naudiņu. ASV (neatkarīgi no prāvas iznākuma) aizstāvēties tiesas prāvā par patentu pārkāpumu izmaksā kādus 2,5 miljonus dolāru (2004. gada dati). [3] Šī iemesla dēļ reti kurš “patenta pārkāpējs” izvēlas tiesāties un vienkārši samaksā patentu troļļiem kā kompensāciju viņu prasīto naudas summu. Vai arī izvēlas pamest ASV tirgu un turpmāk tirgot savus produktus tikai valstīs, kurās programmatūras patentu sistēma nepastāv.
Otra problēma ar patentiem ir tas, ka tie ir pārāk plaši. Piemēram, 2000. gadā tika izsniegts patents idejai, ka programmas internetā automātiski pārbauda, vai ir pieejami kādi atjauninājumi, un tad jautā datora lietotājam, vai viņš vēlas tos instalēt. [4] Līdzīgi ir arī ar tehnoloģiju patentiem. Piemēram, Apple kompānijai izdevās patentēt iPad dizainu. Vēl viņiem ir arī patents par skārienekrānu ar “multi-touch” funkcijām. Kad Samsung sāka ražot kaut ko līdzīgu Apples iPad, sākās tiesu darbi. Un šis nu gan, manuprāt, ir absurds. Nezin kāpēc mans LG monitors izskatās visnotaļ līdzīgs manam otram Acer monitoram. Kurš no abiem te ir pārkāpējs?
Līdzīgi kā patenti arī autortiesības ir advokātu medību licence. Angļu valodā pastāv arī termini “autortiesību troļļi” un “autortiesību mafija”. Piemēram “Software Publishers association” vienīgā saistība ar programmatūras publicēšanu ir tā, ka viņi ir advokātu kantoris, kurš sūdz tiesā visus, ko vien var pieķert pirātiskas programmatūras izplatīšanā vai lietošanā, un pelna no piedzītās naudas. Iemīļotākais upuris šādām organizācijām ir privātpersonas, kuras tiek pieķertas nelikumīgā failu lejuplādēšanā. Kā tas notiek? Pirātus, kuri aizmirst noslēpt savas IP adreses ir diezgan viegli pieķert. Lielbritānijā un Vācijā tas ir kļuvis par ļoti ienesīgu uzņēmējdarbības modeli. Tiklīdz kāds pirāts ir pieķerts, tā viņš saņem automatizētu vēstuli no kāda “advokātu kantora”, kurā tiek prasīts samaksāt aptuveni €450 par vienu pārkāpumu (no šīs naudas autortiesību īpašnieks saņem tikai 20%, pārējo patur naudas iekasētāji). Aptuveni 25% no cilvēkiem, kuri šādas vēstules saņem, izvēlas samaksāt soda naudu, nemaz neuzdodot liekus jautājumus. [5] [6]
Ja cilvēks atsakās maksāt, tad tas viss nonāk līdz tiesas prāvai. Viens piemērs no ASV. Tur kādai vientuļajai mammai (Jammie Thomas-Rasset), kura internetā augšupielādēja 24 dziesmas, tiesa piesprieda $1,92 miljonu soda naudu. Šī tiesas prāva bija pret RIAA (Recording Industry Association of America). [7] Tiesāšanās tur notiek jau kopš 2005. gada, un izskatās, ka tas vēl nav viss un sekos kārtējā apelācija. Kādā citā tiesas prāvā pret studentu, kuru sauc Joel Tenenbaum, viņam tika piespriests $675’000 sods par 30 dziesmām. Un izskatās, ka šo spriedumu vairs neizdosies pārsūdzēt, šim cilvēkam tagad būs jāmaksā visu atlikušo mūžu. [8] Tā, lūk, pirātisms ir kļuvis par fantastisku biznesu, kurā var nopelnīt tā, ka prieks. Bet daudzās attīstītajās valstīs tiek rīkotas paraugprāvas, kur dažiem cilvēkiem piespriež soda naudas ar neskaitāmām nullēm par dažu dziesmu lejuplādēšanu. Un paraugprāvas tās ir tāpēc, ka mūsdienās apmēram trešdaļa cilvēku lejuplādē failus par brīvu, proti, dara to pašu, ko tie daži nelaimīgie, kuriem nepaveicās nonākt līdz tiesu darbiem. Bet paraugprāvas… Nu pati paraugprāvu ideja kā tāda, manuprāt, ir pretīga. Tās vairāk piestāvēja komunistiem un totalitāriem režīmiem. Demokrātiskā un tiesiskā valstī nekas tāds nedrīkstētu notikt.
Tikai, ja reiz autortiesību īpašnieki un advokāti tik labi pelna, tad kāpēc Eiropas Savienībā 97,5% mākslinieku ar savu radošo darbu nopelna mazāk nekā 1000 eiro mēnesī no pašreizējās autortiesību sistēmas? Te ir viens āķis. Šādi var pelnīt tikai lielie autortiesību īpašnieki un kompānijas, kuras viņus pārstāv. Mazpazīstams fotogrāfs vai jaunais mūziķis, kurš vēl nav guvis popularitāti, ir pilnīgi bezspēcīgs, ja tiek pārkāptas viņa autortiesības, jo viņš vienkārši nevar atļauties noalgot advokātu un doties uz tiesu. Iepriekšējo divu rakstu komentāros daži cilvēki man pārmeta, ka es atbalstu pirātismu tikai tāpēc, ka gribu attaisnot zagšanu, un es tā nedomātu, ja man pašai būtu jāmēģina nopelnīt ar radošu darbu. Tikai tā nebija taisnība. Sirdsapziņas pārmetumi par nelegālu failu izplatīšanu mani tāpat nemoka, un es pārzinu autortiesību tēmu tikai tāpēc, ka pati pelnu ar radošu darbu, proti, tirgoju savus zīmējumus.
Manuprāt, failu lejuplādēšanai jeb pirātismam personīgai bezpeļņas lietošanai būtu jābūt legālam. Bet būtu jāmaksā tad, ja lietotājs vēlas gūt peļņu ar šo mākslas darbu. Piemēram, man nav nekādu iebildumu, ja cilvēki no interneta lejupielādē manus zīmējumus un tos izmanto kā savu datoru ekrāntapetes. Es neiebilstu arī tad, ja viņi manus zīmējumus aizsūta draugiem vai izplata ar failu apmaiņas programmu palīdzību. Ja kāds grib, savās mājās drīkst kaut vai apzīmēt visas sienas ar manu darbu pašrocīgi veidotām kopijām. Man nudien nav žēl. Tāpat es saprotu, ka, ja man ienāktu prātā prasīt naudu par savu darbu lietošanu datoru ekrāntapetēm, neviens man nemaksātu. Un ne jau tāpēc, ka mani zīmējumi nebūtu gana labi. Vienkārši konkurence ir pārāk liela – internetā ir miljoniem attēlu, kuru autori tos ļauj lietot bez maksas. Un ir skaidrs, ka šādā situācijā cilvēks labāk paņems to attēlu, kuru drīkst izmantot par brīvu.
Naudu man gribētos saņemt tad, ja kāds vēlas manus darbus izmantot, piemēram, kādas grāmatas vāka noformējumam. Vai arī tad, ja kāds interjera dizaineris saņemtu naudu, par to, ka viņš sava klienta mājās uz sienas pārzīmē kādu no maniem zīmējumiem. Ar programmatūru, manuprāt, būtu jābūt tāpat. Ja cilvēks pelna naudu ar saviem Adobe Photoshop programmā radītajiem darbiem, tad būtu tikai loģiski samaksāt programmas veidotājiem. Bet ir absurdi prasīt simtiem latu no kāda, kuram digitālā māksla ir bezpeļņas hobijs un kurš šo programmu izmanto ne biežāk kā pāris stundas mēnesī. To varētu atrisināt, nosakot, ka birojos un darba vietās par programmatūras lietošanu ir jāmaksā, bet mājās cilvēki to var lietot par brīvu (ja vien viņi nav reģistrējušies kā pašnodarbinātie attiecīgajā jomā). Lai nu kā, manuprāt, šo problēmu veiksmīgi ir atrisinājuši daļa spēļu programmētāju. Ir spēles, kuras lietotājs sākumā var kādu laiku, pirmajos līmeņos, spēlēt par brīvu. Pēc tam tiem, kuriem spēle iepatīkas, ir jāmaksā, lai varētu spēlēt tālāk. Otrs variants ir pelnīt ar reklāmām, ja spēle ir pieejama internetā.
Otrs veids, kā internetā mākslas darbi tiek zagti (un šo es uzskatu par zagšanu) ir tad, ja kāds saglabā manus zīmējumus un pēc tam tos ievieto savā Facebook vai kādā citā profilā, mēģinot apgalvot, ka viņš ir zīmējuma autors. To parasti dara bērni (vidējais vecums ap 14 gadiem). Ir diezgan kaitinoši strīdēties ar kādu bērnu, kurš laikam cieš no uzmanības trūkuma un mēģina apgalvot, ka ir uzzīmējis augsta līmeņa darbu, kādu pat lielākā daļa Latvijas Mākslas akadēmijas absolventu nespētu radīt. Šādās situācijās parasti ir jāraksta sūdzību vietnes īpašniekiem. No Facebook un deviantart.com pēc sūdzības uzrakstīšanas mani darbi ikreiz tika izdzēsti pāris dienu laikā (vienreiz administratori pacentās un to izdarīja pat dažu stundu laikā). Lieki piebilst, ka nekādas kompensācijas man neviens nemaksā, bet nu vismaz manus darbus tur izdzēš.
Grūtāk tikt galā ir ar mazām privātām interneta vietnēm. Piemēram, pirms kāda laika es ieraudzīju, ka kādā Ķīnas interneta vietnē tiek tirgoti krekliņi ar vienu no maniem zīmējumiem. Toreiz nolēmu, ka nav vērts pat mēģināt kaut ko darīt. Un tur problēma pat nebija ķīniešu valodā. Interneta vietnēs, kur visi teksti ir angļu valodā, esmu redzējusi cilvēkus tirgojam manus zīmējumus uz krekliem, uzlīmēm, plakātiem, vienā vietā tirgoja pat izšuvumus. Un kāda “augstskola” (vismaz paši sevi sauca par augstskolu, lai gan man par to radās šaubas) vienu no maniem zīmējumiem izmantoja par savu logotipu. Bet vēl radošāks biznesa plāns bija kādai interneta vietnei, kura tirgoja tetovējumu zīmējumus. Viņi bija vienkopus savākuši (nozaguši no māksliniekiem) vairākus tūkstošus tetovējumu zīmējumu un prasīja naudu par to, ka lietotāji no viņu interneta vietnes lejupielādē kādu no šiem zīmējumiem. [9] Naudas, lai šādās situācijās nolīgtu advokātu, man nav. Bet privātas interneta vietnes īpašniekam nav nekā vienkāršāka kā ignorēt pāris dusmīgus e-pastus, ko ir uzrakstījis kāds apzagts mākslinieks.
Par to, cik bezcerīgi ir panākt autortiesību ievērošanu, ja tu esi parasts mākslinieks, liecina viens interesants gadījums. 14 gadu vecumā kāda Lielbritānijas meitene Lara Jade Coton nofotografēja pašportretu. Fotogrāfijā viņa bija redzama melnā kleitā un burvju mākslinieka cepurē sēžam starp sarkaniem aizkariem. Fotogrāfiju viņa ievietoja internetā savā mājas lapā ar “visas tiesības aizsargātas” licenci, proti, viņa nebija nevienam devusi atļauju šo attēlu izmantot. Pēc trīs gadiem, 17 gadu vecumā viņa uzzināja, ka kāda ASV firma no Teksasas ir izmantojusi šo fotogrāfiju uz sava porno DVD vāka. Kad Lara sazinājās ar šī DVD izdevējiem, viņa saņēma rupju atbildi. DVD izdevēji viņu apvainoja izspiešanā un apgalvoja, ka viņu lietotā fotogrāfija bija publiskajā apritē, proti, Larai nemaz nepieder šī attēla autortiesības. Lara uzzināja, ka ir bezspēcīga. Lai iesūdzētu tiesā šo ASV kompāniju, bija vajadzīgi vismaz £50’000, kuru viņas ģimenei nebija. [10]
Larai paveicās. Šis gadījums guva plašu publicitāti, un kāds ASV advokātu birojs piekrita sākt tiesas prāvu ar noteikumu, ka savu honorāru advokāts iekasēs no kompensācijās iegūtās naudas, kad tiks paziņots tiesas spriedums. Pēc vairāku gadu tiesas prāvas tiesneši pieņēma lēmumu, ka Larai pienākas $130’000 kompensācija. $100’000 bija par neslavas celšanu, 25’000 par neatļautu attēla izmantošanu, un $5’000 par autortiesību pārkāpumu. Lai gan tiesas lēmums varētu likties uzvara, diemžēl situācija ne tuvu nebija tik jauka. Laras advokāts ir paudis viedokli, ka visticamāk viņiem naudu neizdosies iekasēt. Uzņēmums, kurš izplatīja šos DVD, var bankrotēt, un ar to viss arī būs beidzies. Un, pat ja naudu izdosies iekasēt, Lara no tās visticamāk neko nesaņems. Naudu saņems viņas advokāts, kura vairākus gadus ilgie pakalpojumi ir izmaksājuši pat vairāk nekā $130’000.
Un šeit ir vēl viens āķis. Ja 14 gadīgas meitenes portreta vietā fotogrāfijā būtu redzamas zilas vizbulītes, bet porno DVD vietā būtu kādas grāmatas vāks, tad Lara nebūtu varējusi pat uzsākt tiesas prāvu un nedabūtu ne centa. Neviens advokāts to neuzņemtos, labi zinot, ka tiesas prāvas izdevumi būs lielāki nekā iespējamā kompensācija. Lara bija Lielbritānijas, nevis ASV pilsone, un viņa nebija reģistrējusi savas fotogrāfijas ASV autortiesību birojā. Šādā situācijā viņa varēja sākt tiesas prāvu tikai pateicoties tam, ka bija iespējams prasīt kompensāciju par neslavas celšanu. Ja fotogrāfijā būtu bijušas zilās vizbulītes, to nevarētu darīt. Un, ja tās zilās vizbulītes nav reģistrētas autortiesību birojā, tad ASV nemaz nav iespējams uzsākt tiesas prāvu.
Tā ka autortiesību likumi nemaz nav domāti tam, lai mākslinieki no tiem iegūtu. Ieguvēji ir advokāti un lielās kompānijas, kuras var atļauties šiem advokātiem maksāt. Ja kāds vēlas zagt ar autortiesībām aizsargātus materiālus, jāzog ir no parastajiem ļaudīm. Tie tāpat neko nespēs izdarīt un zagļi tiks cauri sveikā. Bet zagt no lielajām korporācijām gan labāk nevajag – tās zaudējumos piedzīs tūkstošiem dolāru. Ja kas, ir zināmi diezgan daudzi gadījumi, kad lielās kompānijas pašas pārkāpa autortiesības. Piemēram, to ir darījuši “BBC” un “the Daily Mail”, publicējot fotogrāfijas bez autoru atļaujas. Un tā nebija vienkārši dalīšanās ar failiem, bet gan peļņas gūšana. [11][12] Lieki piebilst, ka viņi tika cauri sveikā. Viens likums visiem, bet dažādas taisnības katram!
Otrs iemesls, kāpēc māksliniekiem bieži vien ir grūtības nopelnīt ir tas, ka lauvas tiesu sev patur starpnieki. Apple iTunes viena dziesma lielākoties tiek pārdota par $0.99, no tiem Apple sev patur 30%. No atlikušā lielāko daļu iegūst ierakstu kompānija. Māksliniekam atliek diezgan maz. [13] Arī par visām pārdotajām iPhone programmām Apple saņem 30% no peļņas. Programmētājiem neatliek nekas cits, kā samierināties ar to, ka Aplle vēlas iekasēt savu tiesu (iPhone programmas drīkst tirgot tikai caur Apple oficiālo veikalu). Interneta vietnē shutterstock.com, kur fotogrāfi var pārdot savus attēlus, autors saņem tikai aptuveni 20% no pircēju samaksātās naudas. [14] Par savu pirmo romānu (ja paveicas un cilvēki to pērk) rakstnieks saņem mazāk kā 10% no naudas, ko pircēji ir samaksājuši par grāmatām. Un grāmatas cena krietni pārsniedz drukāšanas izdevumus, tā ka izdevējam peļņa tur ir (ja vien cilvēki grāmatu pērk). Savukārt, Amazon ir mazliet dāsnāki, tie sev patur tikai 30% no pircēju samaksātās naudas par e-grāmatām. Alternatīva šim visam ir izmantot internetu un savus darbus tirgot pašam, bet tam ir arī trūkums – ir savus darbus jāreklamē un pašām jāveido savu mājas lapu, kurā tirgot failus digitālā formātā.
Bet apgalvojums, ka autortiesību pārkāpumi kaitē radošumam un iznīcinās māksliniekus, arī nav gluži patiess. Zīmēšanas pulciņos bērnus ved uz mākslas muzeju un liek pārzīmēt tur esošās gleznas vai klasiskās skulptūras. Arī mūzikā ir līdzīgi – mākslinieki mācās viens no otra un ietekmē viens otra mūziku. Ja tā nebūtu, tādi termini kā “rokmūzika”, “sirreālisms” vai “dadaisms” nemaz nevarētu pastāvēt. Iespēja par brīvu redzēt vai noklausīties citu mākslinieku darbus ir ārkārtīgi noderīga visiem māksliniekiem, kamēr viņi vēl ir iesācēji un mācās. Māksliniekiem kaitē nevis failu lejuplādēšana privātai bezpeļņas lietošanai, bet gan situācija, ka citi cilvēki var bez atļaujas tirgot viņu darbus, labi nopelnīt un tikt cauri sveikā.
Jaunās iniciatīvas – SOPA, PIPA un ACTA
Autortiesību īpašnieki jau gadiem pūlas ieviest interneta cenzūru. Viņu jājamzirdziņš ir cīņa pret bērnu pornogrāfiju. [15] Dzirdot izklaides industrijas lobijus nemitīgi runājam par nabaga bērniem, rodas dīvains jautājums, proti, kāds gan Holivudas lobijiem vispār var būt sakars ar bērnu pornogrāfiju? Nav viņu joma. Atbilde ir pavisam vienkārša – gan politiķi, gan vairums cilvēku nevēlas ieviest interneta cenzūru kaut kādu pirātisku filmu vai mūzikas dēļ. Tas vienkārši nav tā vērts. Pie tam brīvs internets tomēr tiek uzskatīts par vērtību. Lai to grautu jābūt tiešām nopietnam iemeslam. Bet bērni… Nu to cilvēki saprot, tas ir nopietni. Plāns ir, ka vispirms tiks ieviesta bērnu pornogrāfijas vietņu cenzēšana, tiks izveidota interneta cenzūras sistēma un attiecīgās institūcijas. Tālāk vairs nebūs problēmu cenzūru mazliet paplašināt. Bērnu pornogrāfija ir nelegāla, mēs to cenzējam. Pirātiskās filmas un mūzika ir nelegāla – to mēs arī varam cenzēt. Lieta darīta!
Bet bērni… Tie Holivudas lobijiem diez ko nerūp. Manuprāt, pedofilus ir jāsoda nevis jācenzē. Slēpjot noziegumu tas netiek novērsts. Bērni turpinās ciest, tikai cenzūra gādās, lai to neviens neredz un par to neuzzina. Lai nu kā, triku ar bērniem mēģina realizēt jau gadiem ilgi. Tā arī nav izdevies. Nākamais mēģinājums bija ķerties pie smagajiem ieročiem, proti, lobēšanas. Rezultāts bija SOPA un PIPA.
SOPA (Stop Online Piracy Act) un PIPA (PROTECT IP Act)
Janvārī ASV autortiesību lobiji mēģināja izdabūt caur kongresu abus šos likumprojektus. Toreiz cilvēki sāka pārāk skaļi protestēt. 10. janvārī angļu Vikipēdija lietotājiem nebija pieejama, lai protestētu pret šiem likumiem. Pēc šī visa ASV politiķi bija spiesti piekāpties un atteikties no šī likumprojekta tālākas virzības.
Šie likumprojekti paredzēja, ka tiklīdz rodas aizdomas, ka kāda interneta vietne pārkāpj autortiesības, tā momentā tiek iznīcināta. Interneta meklētājiem (piem., Google un Yahoo) būtu tā jāizņem no saviem meklēšanas rezultātiem. ASV reklāmdevējiem aizliegtu šajā saitē izvietot savas reklāmas. Naudas pārskaitījumu veicējiem (piem., Paypal) būtu jāiesaldē šīs vietnes konti. Visiem interneta pieejas sniedzējiem ASV teritorijā būtu jābloķē lietotāju pieeja melnajā sarakstā iekļautajām saitēm. Šajā brīdī iznīcinātā interneta vietne varētu vērsties tiesā par nepamatotu darbības kavēšanu (ja ar iesaldētiem kontiem vispār izdotos vērsties tiesā). Ja pēc mēnešiem ilgas tiesas prāvas tomēr tiktu secināts, ka nekā nelegāla šai interneta vietnē tomēr nebija, viņi drīkstētu turpināt darbu. Ak, jā, un šai brīdī vērsties tiesā ar pretprasību par nepamatotu darbības kavēšanu un zaudējumiem, kas tā rezultātā radušies, nemaz nevarētu. Ja vien autortiesību īpašnieks, kurš apgalvoja, ka šī saite ir pārkāpusi autortiesības, pasaka, ka viņš likumu neizmantoja ļaunprātīgi un rīkojās labāko nodomu vadīts, likums viņu aizsargā. Un vēl viens sīkumiņš, kas attiektos uz interneta vietnēm, kuru lietotāji tajās var kaut ko ievietot. Ja viens cilvēciņš, piemēram, YouTube vietnē, ieliktu kādu ar autortiesībām aizsargātu video, tad šie likumi paredzētu, ka jāiznīcina ir visa plašā YouTube vietne, kuru lieto arī miljoniem cilvēku, kuri autortiesības nepārkāpj.
Papildus tam visam bija iecerēts, ka par autortiesību pārkāpumu sods būtu līdz pat pieciem gadiem cietumā. Kur palika samērīgums? Kā ar visiem tiem pedofiliem, izvarotājiem un kabatzagļiem, kuri nodara lielāku kaitējumu, bet bieži vien saņem mazākus sodus? Vēl viena problēma te bija, ka šo likumu varētu izmantot ļaunprātīgi, lai atbrīvotos no konkurentiem. Dibināt jaunas interneta vietnes kļūtu daudz grūtāk, un investori tajās vairs neieguldītu savus līdzekļus. Tādas vietnes kā Etsy, Flickr, Vimeo varētu tikt atzītas par nelegālām. Vārdu sakot, likumi nebija diez ko jauki. Ne velti cilvēki protestēja.
Un protestēja arī mākslinieki. Vismaz tie, kurus es pazīstu. Parastie mākslinieki SOPu neatbalstīja, atbalstītāji bija miljardus pelnošas kompānijas. No SOPAs parastam māksliniekam nebūtu nekādas jēgas. SOPA ir labvēlīga tikai lielajām kompānijām, un tā būtu tikai vēl vairāk nosvērusi svaru kausu tām par labu. Tās kļūtu vēl varenākas un varētu panākt sev netīkamo interneta vietņu cenzēšanu, kamēr parastie mākslinieki paliktu tikpat bezspēcīgi, kā tie ir šobrīd. Viņi joprojām nevarētu atļauties advokātus, un pēc viņu pieprasījuma neviena interneta vietne tāpat netiktu slēgta. Ikreiz, kad Holivuda saka, ka vajag stingrākas autortiesību aizsardzības normas, ar to tiek domāts, ka viņi grib lielāku kontroli pār internetu. Aizsargāt mazo autortiesību īpašnieku (fotogrāfi, maz pazīstami mūziķi, mākslinieki) intereses neviens tur negrasās. Tāda, lūk, mums ir tā “reprezentatīvā demokrātija”.
Starp citu, arī autoritārām valdībām ir izdevīgi, ka lielās kompānijas kļūst arvien varenākas. Vai kāds vēl atceras laiku, kad ASV izmisīgi centās slēgt Wikileaks? Pirmais ierocis Wikileaks iznīcināšanas kampaņā bija bankas. Valdība pieprasīja, lai naudas plūsma tiktu apturēta un visi Wikileaks konti tiktu iesaldēti. Ja valstī ir tikai 5 bankas, to izdarīt ir viegli. Bet, ja valstī ir 500 bankas, būs grūtāk. Paies laiks, kamēr ar visām izdosies vienoties, pie tam pastāv risks, ka kāda no tām izlems nepakļauties uz aizstāvēt klientu intereses. Tas pats attiecas arī uz interneta vietnēm. Vienoties ar dažiem ir vieglāk, nekā ar tūkstošiem. Valdību attiecības ar lielajām korporācijām raksturo teiciens “tu pakasi man muguru, es pēc tam pakasīšu tavējo”. Pie tam, SOPu varētu arī ļaunprātīgi izmantot politiskai cenzūrai. Ikvienam no Wikileaks nopludinātajiem dokumentiem ir autors. Un autortiesības. Un ko SOPA teica par interneta vietnēm, kuras pārkāpj autortiesības? Nu lūk.
Protams, valdībām nevajag jaunus likumus, lai apspiestu cilvēku vārda brīvību (piemēram kompromat.lv lieta ar Ušakova vēstulēm), bet nu tomēr… Ja reiz cenzūra tiek ieviesta, to var viegli drusciņ paplašināt ikreiz, kad tas ir vajadzīgs. ASV ik pa laikam sūdzējās par cenzūru arābu nemieru laikā un pārmeta vārda brīvības ierobežošanu autoritārajās valstīs. Regulāri kritizēta tiek arī Ķīnas interneta cenzūra (tur ir aizliegts, piemēram, interneta meklētājā ierakstīt vārdu “freadom” angļu valodā). Un šajā situācijā man tā liekas liekulība. Ja gribi ieviest cenzūru savā valstī, nu tad vismaz nekritizē citu valstu politiķus, kuri to jau ir izdarījuši!
Brīdī, kad ASV politiķi piekāpās protestiem, Holivudas pārstāvji sāka sūdzēties par to, ka viņi ASV partiju vēlēšanu kampaņām ir ziedojuši miljoniem dolāru un par to pretī sagaida atbalstu. Daži no Holivudas pārstāvjiem pat sāka draudēt, ka nākamajās vēlēšanās vairāk naudu partijām neziedos, ja politiķi turpinās nerūpēties par viņu interesēm (par spīti miljoniem cilvēku protestiem). Diemžēl ASV ikvienu politiķi var nopirkt. Tie ir pieejami izsolē, un vairāksolītājs arī lemj likumus. Pašlaik Silikona ielejas lobēšanas rēķini un ziedojumi ASV politiķiem ir krietni mazāki nekā Holivudas iztērētais. Vai nu Google, Vikipēdija, Youtube, Twitter, Rapidshare un pārējās kompānijas beidzot sametīsies un sāks maksāt politiķiem algas, vai arī kaut kas līdzīgs SOPAi tiks pieņemts tuvāko gadu laikā. ASV sabiedrībai netīkami likumi regulāri tiek pieņemti, tos piekabinot likumam par budžeta izdevumiem. Tos prezidents ir spiests parakstīt tādus, kā nu viņam iesniedz. Tā ka “SOPAs Nr. 2” pieņemšana ir tikai laika jautājums. Ja vien cilvēki beidzot nesāks nopietni sekot līdzi politiķu darbam un regulāri gana skaļi protestēt…
ACTA jeb “Viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgums”
Pirmā reize, kad Latvijas presē parādījās vārds ACTA bija 26. janvārī. Mēs tikām informēti par to, ka Latvijas vēstnieks Japānā tikko ir parakstīja šo dokumentu. Kā vienmēr sabiedrības informēšana notiek post factum. Un prātīgi darīts – Polijas valdība 19. janvārī paziņoja, ka grasās ACTu parakstīt. Nākamajās pāris dienās tūkstošiem cilvēku izgāja ielās, lai protestētu pret šo nolīgumu. Vienā no protestiem tika arī simboliski sadedzināts Eiropas savienības karogs. Pēc šī paziņojuma Polijas politiķu interneta vietnes piedzīvoja arī Anonymous hakeru grupējuma uzbrukumus. Latvija rīkojās gudrāk – neinformēja cilvēkus, lai tie nemēģinātu laikus sākt protestēt.
Kādas problēmas ACTA var radīt, un kāpēc šī līguma parakstīšana nav laba ideja?
*Antidemokrātisks tapšanas process. Šī līguma tapšana sākās 2006. gadā aiz slēgtām durvīm. Jaunattīstības valstu pārstāvji sarunās netika uzaicināti. Piemēram, Indija pirms kāda laika par to pat sūdzējās. Arī cilvēktiesību aktīvistu organizācijām neļāva iesaistīties. Toties lielo ASV farmācijas un Holivudas korporāciju pārstāvji gan tika pielaisti pie sarunu galda. Sākumā arī visi dokumenti bija slepeni, līdz tie noplūda internetā (kā man patīk Wikileaks!). Tagad plāns ir tāds, ka vispirms šo vienošanos parakstīs bagātās pasaules valstis un tālāk uz jaunattīstības valstīm izdarīs politisku spiedienu, lai tās arī parakstās. Un tas tagad saucas “vienošanās”! Valstis, kuras ACTAs rakstīšanā nepiedalījās var tikai vai nu noraidīt vai arī pieņemt to tādu, kā nu saujiņa ASV korporāciju lobiju to sarakstīja.
* Viltotu preču un pirātisma “samešana vienā maisā”. Lai gan īstenībā šie ir ļoti atšķirīgi jautājumi (peļņas gūšana, pircēja maldināšana, liekot noticēt, ka viltotā prece ir īsta, veselības risks patērētājam viltotas medicīnas gadījumā).
*Neskaidras definīcijas un interpretējami termini. Piemēram, 4. iedaļas 23. pantā ir runāts par to, ka autortiesību pārkāpējiem ir piemērojami sodi un kriminālatbildība. Taču šajā pantā ir arī punkts, kurā ir teikts, ka Latvija “nodrošina, ka saskaņā ar tās tiesību aktiem ir iespējama kriminālatbildība par atbalsta sniegšanu un kūdīšanu”. Un, protams, nav definīcijas, ko tieši nozīmē “atbalsta sniegšana”. Ja es esmu programmētājs, kurš uzraksta kodu programmai, kuru var izmantot autortiesību pārkāpšanai, vai tā būtu “atbalsta sniegšana”? Un kā ar tādām interneta vietnēm kā WordPress, YouTube, Rapidshare, failiem.lv? Vai viņi arī sniedz atbalstu? Un visi interneta pakalpojumu sniedzēji? Protams, vārdi “ir iespējama” nav tas pats, kas “ir jāīsteno”, tā ka šeit varēs arī nemainīt pašreizējo likumdošanu, un šī punkta īstenošana nebūs obligāta. Un atbalsta sniegšana vispār ir interpretējams jēdziens – zem tā daudz ko var pabāzt.
* 27. panta 4. punkts. Latvija “saskaņā ar saviem normatīvajiem aktiem var pilnvarot savas kompetentās iestādes likt tiešsaistes pakalpojumu sniedzējam steidzami izpaust tiesību īpašniekam informāciju, kas ir pietiekama, lai identificētu abonentu, kura konts, iespējams, ir izmantots pārkāpuma veikšanai, ja šis tiesību īpašnieks ir iesniedzis likumīgi pamatotu prasību par preču zīmes vai autortiesību vai blakustiesību pārkāpumu un ja šādu informāciju vēlas saņemt, lai aizsargātu vai īstenotu šīs tiesības”. Atkal, “var pilnvarot” nav tas pats, kas “ir jāpilnvaro”. Te valstis pašas var izvēlēties. Un, gadījumā, ja Latvija izlems šo punktu īstenot, jauki nebūs. Par šo bija citāts no Ekonomikas ministrijas sacerētā raksta “Dienā”, kurā viņi mēģina apgalvot, ka ACTA nav nekas slikts: “ACTA paredz, ka pēc intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka pieprasījuma, interneta pakalpojumu sniedzējiem būs jāsniedz informācija par lietotāja kontu, kas izmantots pārkāpuma veikšanai.” [16] Tas nozīmē, ka interneta pakalpojumu sniedzējiem (Lattelekom, Baltcom, utt.) ir jāizspiego savi klienti un jāsaglabā visi viņu dati, lai gadījumā, ja kādam rodas aizdomas, ka kāds no klientiem ir pārkāpis likumu, varētu sniegt attiecīgo informāciju autortiesību īpašniekam. Visi interneta lietotāji tiek uzskatīti par vainīgiem, kamēr nav pierādīts viņu nevainīgums! Vai tad demokrātiskā valstī nebūtu jābūt otrādi? Šādā veidā tiek aizskartas cilvēku brīvības un tiesības uz privātumu. Tik pat labi valsts varētu izdomāt noklausīties mūsu visu telefona sarunas un uzstādīt katrā dzīvokļa istabā pa videokamerai, lai cīnītos pret cilvēkiem, kas savās mājās pretlikumīgi dzen kandžu! Raksts beidzas ar teikumu: “Ekonomikas ministrija norāda, ka ACTA neparedz cilvēku izspiegošanu, lai nodrošinātu autortiesību aizsardzību.” Manuprāt, te rodas pretruna. Kā var “sniegt informāciju par lietotāja kontu”, ja vien šis lietotājs nav ticis izspiegots, un informācija par viņa kontu nav saglabāta?
* 27. panta 6.b. punkts. Latvija “nodrošina aizsardzību vismaz pret (..) tādas ierīces vai ražojuma, tostarp tādu datorprogrammu ražošanu, importu vai izplatīšanu, vai tāda pakalpojuma sniegšanu (..) kam ir tikai ierobežots komerciāli būtisks mērķis papildus mērķim apiet efektīvu tehnoloģisko pasākumu” (efektīvs tehnoloģiskais pasākums nozīmē DRM). Hmm, cik liela daļa no bezmaksas atvērtā koda programmatūras ietilpst šai kategorijā? Tas nozīmē, ka tiks liegta pieeja programmatūrai, kas “atvieglo” autortiesību pārkāpumus, bet bieži vien šādu programmatūru cilvēki izmanto arī pilnīgi legāliem mērķiem. Piemēram, torrentu tīklus cilvēki bieži vien izmanto arī bezmaksas vai atvērtā koda programmatūras izplatīšanai. Un netrūkst arī autorus, kuri paši augšuplādē savus darbus torrentu tīklos, lai tādējādi iegūtu bezmaksas reklāmu un jaunus fanus. Varētu būt, ka šai kategorijā ietilpst arī VLC Media Player.
* Šis ir starptautisks līgums, kas valstīm uzliek saistības un neļauj nākotnē mainīt savu likumdošanu. Pieņemsim, ka nākamajās Vācijas parlamenta vēlēšanās Pirātu partija saņem pietiekami daudz balsu, lai iekļūtu koalīcijā. Viņi vēlas legalizēt pirātismu, proti, pieņemt likumu, ka failu lejuplādēšana personīgai lietošanai un izmantošanai bezpeļņas nolūkos ir legāla un vairs nav noziegums. Tikai ups… Viņi to vairs nemaz nedrīkstēs darīt, jo šī starptautiskā vienošanās būs “sasējusi rokas”.
Valdis Dombrovskis televīzijas ziņu sižetā par šo tēmu mēģināja cilvēkus pārliecināt, ka nolīgums neparedz neko tādu, kas Latvijā jau netiktu darīts. Te jāsaka, ka tas ir atkarīgs no tā, kā ACTA tiks interpretēta. Ja Latvija nesāk rakstīt jaunus likumus, tad viņš nebūs melojis. Kaut vai tas punkts, ka interneta pakalpojumu sniedzējiem ir jāsniedz informācija par saviem klientiem, ja pastāv aizdomas, ka tie pārkāpj autortiesības. Te varianti ir divi. Vai nu interneta pakalpojumu sniedzēji klientus izspiego un sniedz iegūto informāciju, vai arī neizspiego un papildu datus nevāc, un brīdī, kad tiem paprasa informāciju, sniedz tieši to, kas tiem ir savākts, proti, to drusciņu, kuru viņi jau šobrīd par mums vāc (vārds, uzvārds, IP adrese). Diemžēl šo punktu var interpretēt arī tā, ka ir jāpieņem jauns likums, kurš interneta pakalpojumu sniedzējiem liek vākt un glabāt kaut kādus datus par klientiem. ACTu valstis var izmantot arī, lai pieņemtu “SOPu Nr. 2”, un varētu attaisnoties savu vēlētāju priekšā ar to, ka “valstij ir jāpilda savas starptautiskās saistības, kuras liek pieņemt stingrāku autortiesību aizsardzības likumdošanu”.
ACTA ir piemērs tam, kā likumi tiek rakstīti slepus, pieņemti slepus, sabiedrība par to tiek informēta post factum, un tad politiķi cer, ka cilvēki noplātīs rokas, nopūtīsies, ka protestēt ir par vēlu, jo likums jau pieņemts, un tālāk ievēros attiecīgo likumu. Vai tā ir demokrātija? Neskatoties uz to, ka Latvijas ārlietu ministrs šo līgumu jau ir parakstījis, tas vēl nav stājies spēkā. Jūnijā Eiropas parlamentā notiks balsošana par ACTAs apstiprināšanu. Ja šajā balsojumā ACTu neatbalstīs, tad tā netiks pieņemta. Tas nozīmē, ka cilvēkiem vēl ir gana daudz laika protestiem, vēstuļu rakstīšanai Eiropas parlamenta deputātiem un petīciju parakstīšanai.
Pati par sevi šāda nolīguma ideja nav nemaz tik slikta, jo vismaz man negribētos aptiekā netīšām nopirkt viltotus medikamentus, bet, ja es maksāju par kādu zīmola preci, tad tieši to arī gribētos no pārdevēja saņemt. Bet pašreizējais līguma teksts nudien nav labākais variants, ko būtu iespējams uzrakstīt. Šī iemesla dēļ uzskatu, ka Eiropas savienībai tas nav jāpieņem un mums ir jādara zināms Latvijas pārstāvjiem Eiropas parlamentā, ka Latvijas tauta šo līgumu neatbalsta. Ir jāatgādina mūsu Eiropas parlamenta deputātiem, ka viņi tur atrodas, lai pārstāvētu Latvijas tautas intereses!
Megaupload iznīcināšana
Nākamajā dienā pēc Vikipēdijas un pārējo interneta lietotāju protestiem pret SOPu ASV valdība konfiscēja Megaupload serverus un apcietināja šīs interneta vietnes īpašniekus. Tas radīja jautājumu, kāpēc ASV valdībai vispār ir vajadzīga SOPA, ja reiz viņi jau tagad var likvidēt sev netīkamas interneta vietnes. Apsūdzības pret Megaupload bija par nelikumīgu failu izplatīšanu. Pirmkārt, jautājums ir, kāpēc tika likvidēts Megaupload, kamēr Rapidshare, Fileserve un citi līdzīgu pakalpojumu sniedzēji netiek aiztikti. Otrkārt, lai gan neviens nenoliedz, ka Megaupload tika izmantots arī ar autortiesībām aizsargātu failu izplatīšanai, likums tam tik un tā neuzliek atbildību par failu saturu, ko pakalpojuma lietotāji ir augšuplādējuši. ASV likumdošana paredz, ka, ja interneta vietne izdzēš tās lietotāju augšupielādētos failus, kurus aizsargā autortiesības, pēc īpašnieka pieprasījuma, tad šī interneta vietne nav veikusi nekādu likuma pārkāpumu. Un Megaupload šo likumu ievēroja, proti, piekļuve failiem, par kuriem tika saņemtas sūdzības, tika liegta.
Megaupload lietā tika apgalvots, ka šī interneta vietne ar reklāmām un lietotāju abonementu samaksāto naudu ir nopelnījuši vairāk nekā 175 miljonus dolāru, bet nodarījuši autortiesību īpašniekiem vairāk nekā 500 miljonu dolāru zaudējumus. Par ienākumiem nestrīdēšos, tos konstatēt ir vienkārši. Par zaudējumiem gan man ir aizdomas, ka šis cipars ir uzpūsts no zila gaisa. Pieņēmums, ka pirāti pirktu visus tos failus, kurus viņi lejupielādē par brīvu, ir absurds. Par brīvu cilvēks paņems jebko, bet par pirkšanu gan divreiz padomās, vai pirkums ir tā vērts. Jebkurā gadījumā, tā vietā, lai sūdzētos par “pirātu radītajiem zaudējumiem” Holivuda varētu izveidot paši savu interneta vietni, kurā cilvēki pēc tam, kad ir 30 sekundes skatījušies reklāmas, varētu lejupielādēt vai noskatīties kārotās filmas. Ja reiz Megaupload gadījumā šis biznesa modelis darbojās, kāpēc gan to neizmantot arī citiem. Jēga būtu lielāka nekā izklaides industrijas kaitinošā mūžīgā brēkšana par saviem no pirksta izzīstajiem zaudējumiem.
MPAA (Motion Picture Association of America) un RIAA (Recording Industry Association of America) apgalvo, ka “pirātisms iznīcina radošumu un izklaides industriju, kura nodarbina tūkstošiem cilvēku”. Ja paskatās ASV filmu industrijas statistiku, tad rodas tieši pretējs iespaids. Industrijas ienākumi no 1995. gada (kad pirātisms vēl nepastāvēja) līdz 2010. gadam ir arvien pieauguši. 1995. gadā industrijas peļņa no kino biļešu pārdošanas bija $5,29 miljardi, 2000. gadā – $7,48 miljardi, bet 2010. gadā tie bija jau $10,47 miljardi. Manuprāt, tas nu nemaz neizskatās pēc izmirstošas industrijas, kura būtu jāglābj. Un failu izplatīšana ienākumus nav samazinājusi (tie arvien pieaug). [17][18] Pie tam jebkurā gadījumā valdības uzdevums nebūtu saglabāt konkrētus uzņēmējdarbības modeļus pretēji brīvā tirgus attīstībai un patērētāju pieprasījuma izmaiņām, aizkavējot tehnoloģiju attīstību.
Starp citu, ja kāds iedomājas, ka visi šie pasākumi būs efektīvi, tas ir naivi. Programmētāji jau sen aktīvi strādā pie variantiem, kā šo visu apiet. Piemēram, Mozilla Firefox spraudņi “MAFIAAFire”, “ThePirateBay Dancing” un “DeSopa”, ar kuriem var piekļūt cenzūras skartajām interneta vietnēm. Tad vēl, protams, vecais labais variants nomainīt cenzētās mājas lapas adresi. Un tā tālāk. Variantu ir daudz. Dažādas Eiropas valstis jau gadiem mēģina aizliegt, iznīcināt un cenzēt interneta vietni “ThePirateBay”. Un līdz šim tas tā arī nav izdevies. [19] Neviens no šiem cenzūras mēģinājumiem nav spējis atturēt šo vietni no atgriešanās tiešsaistē dažu dienu laikā. Savukārt, ja kāds izdomā ķerties klāt pirātu IP adresēm un tās izsekot, mazliet pacenšoties var noslēpt arī to. Pirāti tik viegli nepadosies…
Atsauces.
1. http://www.zdnet.co.uk/blogs/communication-breakdown-10000030/copyright-isnt-working-says-european-commission-10024835/
2. http://arstechnica.com/apple/news/2011/07/apple-ms-rim-nab-nortel-mobile-patents-for-45-billion.ars
3. http://en.wikipedia.org/wiki/Patent_troll
4. http://arstechnica.com/tech-policy/news/2011/10/worlds-leading-patent-troll-sues-motorola.ars
5. http://torrentfreak.com/illegal-downloads-150x-more-profitable-than-legal-sales-091009/
6. http://torrentfreak.com/when-pirates-become-copyright-cash-cows-090830/
7. http://en.wikipedia.org/wiki/Capitol_v._Thomas
8. http://en.wikipedia.org/wiki/Sony_BMG_v._Tenenbaum
9. http://www.tattoomenow.com/
10. http://www.plagiarismtoday.com/2010/09/28/the-lara-jade-cotontvx-case-the-full-story/
11. http://www.bjp-online.com/british-journal-of-photography/news/1938870/photographer-accuses-daily-mail-copyright-infringement
12. http://torrentfreak.com/is-copyright-only-for-the-big-guys-110828/
13. http://www.quora.com/Do-artists-bands-get-the-money-I-spend-on-iTunes
14. http://submit.shutterstock.com/earnings_schedule.mhtml
15. http://torrentfreak.com/the-copyright-lobby-absolutely-loves-child-pornography-110709/
16. http://www.diena.lv/bizness/likumi-nodokli/em-acta-neierobezos-legali-iegutas-informacijas-apmainu-interneta-13928283
17. http://www.the-numbers.com/market/
18. http://arstechnica.com/tech-policy/news/2011/02/piracy-once-again-fails-to-get-in-way-of-record-box-office.ars
19. http://thepiratebay.org/blog/195
Ļoti labs raksts, paldies.
P.S. It’s freedom
Labs raksts! Cepuri nost!
Labs raksts:) Prasās pēc kādas podziņas, lai var palaist tālāk uz twitter vai facebook. Bet nu labi, var jau arī nokopēt linku:D
Labi uzrakstīts ! Ar izpratni.
Pingback: ACTA ieviesēji Latvijā | Informācijas aģentūra
Aplausi un cieņa par rakstu! Cerams mūsu politiķi arī šo izlasīs!
Paldies par labo rakstu.
“Ja cilvēks pelna naudu ar saviem Adobe Photoshop programmā radītajiem darbiem, tad būtu tikai loģiski samaksāt programmas veidotājiem.”
Patiesībā pašlaik jau daudzi saprātīgi programmatūras ražotāji (pārsvarā atvērtā koda projekti) izmanto šādu pieeju, piemēram, dažādas 3D spēļu bibliotēkas kā Ogre3D, RakNET, Unreal Development Kit utt. Ļoti demokrātiski – kamēr pats nepelni, bet mācies vai izmanto sava prieka pēc, tikmēr lieto vesels. Un arī Microsoft, Autocad utml. daļēji sāk kaut ko līdzīgu ieviest attiecībā uz studentiem – nu jau arī Latvijā gandrīz vai katrs students var tikt pie legālas Windows kopijas personīgai lietošanai.
Pingback: zupas pīpes akts « mans stūris
Piebilde rindkopai par kino industriju – kopējie ienākumi palielinās tikai viena iemesla dēļ. Filmu studijas kompensē skatītāju samazināšanos (kā viens no iemesliem ir arī filmu pirātisms) ar 3D ieviešanu, krietni palielinot vidējo kino biļetes cenu.
Avots: http://www.wolframalpha.com/input/?i=average+movie+ticket+price
Biļešu cenas tiek palielinātas ne tikai 3D, bet arī inflācijas dēļ. ASV naudu drukā tā, ka maz neliekas.
Šeit http://www.the-numbers.com/market/ ir statistika par ASV pārdoto kino biļešu skaitu. 1995. gadā tas bija 1,22 miljardi. 2011. gadā – 1,28 miljardi. Lielākais pārdoto biļešu skaits no 1995. līdz 2011. gadam bija 2002. gadā, proti 1,58 miljardi (un tolaik pirātisms jau pastāvēja), daudz biļešu pārdeva arī 2009. gadā – 1,42 miljardus (par spīti visam pirātismam). Šo ciparu dēļ teikt, ka skatītāju skaits samazinās, nav pamatoti. Tas svārstās un katru gadu cipari nav identiski, bet grafikā nudien nav novērojama šāda tendence. Zigzags nav tas pats, kas stabila lejupslīde.
Jebkurā gadījumā, pat, ja cilvēki tiešām pārstātu iet uz kino un gribētu filmas skatīties mājās, kino industrijai nebūtu tiesību pieprasīt, lai valsts aizsargā viņu izmirstošo biznesa modeli (pagaidām gan statistika neliecina, ka kino izmirtu). Holivudas dinozauriem derētu saprast, ka Google un Youtube pelna miljardus, pateicoties reklāmām. Holivuda var darīt to pašu, proti, izveidot interneta vietni, kurā ikviens cilvēks var tiešsaistē noskatīties filmu, kurā pa starpu ir reklāmas.
Negribētu piekrist, ka privātai patērēšanai visam būtu jābūt bez maksas – to lai nosaka paši autori -, taču legālai pieejamībai būtu jābūt tik ērtai un cenām tik adekvātām, lai lielākā daļa pat necenstos krāmēties ar nelegālām lejupielādēm.
Šobrīd adekvātu cenu politiku (Latvijā) redzu tikai Draugiem.TV. Protams, piedāvājums ne tuvu nestāv iTunes Store, taču cenas ir 3-5x zemākas. Turklāt pat iTunes mēs (Latvijā) nevaram iegādāties/iznomāt visu to, kas ir pieejams USA skatītājiem (piem., TV seriālus), līdz ar to gribot negribot ir jākrāmējas ar torentiem vai arī jācer, ka stagnātisās komercimpērijas mums kādreiz kaut ko atmetīs.
P.S. Interesanta ir arī iTunes (u.c.) valūtas konverācija – to, kas USA pieejams par x$, Eiropā tirgo par x€.
Pingback: Autortiesību likumdošana. Ieguvēji un zaudētāji, jaunās iniciatīvas – SOPA, PIPA un ACTA | Ziņas no medijiem
Vai varētu iedot kādu norādi uz kuru pamatojas apgalvojums par youutube u.tml., vietņu slēgšanu dēļ tā ka tur kāds ievieto nelegālu video ?
http://www.em.gov.lv/em/2nd/?cat=30746&lng=lv
Kurš punkts ?
Nu a runājot par neaizsargātajiem autoriem un alkatīgajiem autortiesību pārstāvjiem un advokātiem autors nonāk pretrunā pats ar sevi.
Pats apgalvo ka aizstāvēt savas tiesības ir ļoti dārgi un tai pat laikā pārdzīvo ka izplatītājs ņem sev %.
“Vai varētu iedot kādu norādi uz kuru pamatojas apgalvojums par youutube u.tml., vietņu slēgšanu dēļ tā ka tur kāds ievieto nelegālu video?” Izskatās, ka šo Jūs pārpratāt. Skaidrā tekstā šādus noteikumus paredzēja nevis ACTA, bet gan nu jau noraidītais ASV likumprojekts SOPA. Par to informācija ir kaut vai šeit http://en.wikipedia.org/wiki/Stop_Online_Piracy_Act Un tur bija paredzēta nevis šādu vietņu “slēgšana”, bet gan bija doma likt interneta meklētājiem (Google, Yahoo) šo vietni izņemt no meklējumu rezultātiem, bankām iesaldēt šīs vietnes ASV kontus, interneta pakalpojumu sniedzējiem šo vietni cenzēt ASV teritorijā, reklāmdevējiem pārtraukt sadarbību ar šo vietni. Tādā veidā kādu melnajā sarakstā iekļuvušu vietni nevis “slēgtu”, bet gan liktu tai bankrotēt.
Ar ACTA ir sareģģītāk. Tā ir sarakstīta ar tik plašām definīcijām, ka var interpretēt kā vien sagribas. ACTA paredz, ka interneta pakalpojumu sniedzējiem jāsniedz informācija par lietotājiem, kuri iespējams ir kaut ko pārkāpuši. Un tad vēl ir punkts par sodiem, ja sniegts atbalsts vai notikusi kūdīšanā. ACTA teksts nekur nedefinē, ko tieši nozīmē atbalsta sniegšana, tāpēc šo pantu var interpretēt kā vien gribas. Nesen ASV valdība jau slēdza megaupload.com par “pirātisma atbalstīšanu”. Tas ir viens no piemēriem, kā šādu likumu var izmantot. Ja varēja slēgt megaupload, kāpēc lai nevarētu tādā pašā veidā iznīcināt arī citas līdzīgas interneta vietnes?
Par to ACTA/SOPA… nevis es pārpratu, bet rakstā tā ir teikts…
Citēju “Ja viens cilvēciņš, piemēram, YouTube vietnē, ieliktu kādu ar autortiesībām aizsargātu video, tad šie likumi paredzētu, ka jāiznīcina ir visa plašā YouTube vietne, kuru lieto arī miljoniem cilvēku, kuri autortiesības nepārkāpj.”
Moš es kļūdos, bet Megaupload objektīvi bija līdz malām piekrāmēts ar autortiesību objektiem.
Man nav skaidrs kas tev nav skaidrs.
Man jejbog nav skaidrs kas notiek galvā cilvēkiem kuri bīda demogoģiju no sērijas “iemetīšu delfos linku uz blabla DVD un delfus aizvērs!”
Tu virsrakstus lasīt māki? Teikums “Ja viens cilvēciņš, piemēram, YouTube vietnē, ieliktu kādu ar autortiesībām aizsargātu video, tad šie likumi paredzētu, ka jāiznīcina ir visa plašā YouTube vietne, kuru lieto arī miljoniem cilvēku, kuri autortiesības nepārkāpj.” bija zem virsraksta “SOPA (Stop Online Piracy Act) un PIPA (PROTECT IP Act)”. Atgādinu vēlreiz – SOPA un PIPA nav tas pats, kas ACTA. Un par ACTA manā rakstā bija rakstīts mazliet zemāk zem nākamā virsraksta.
“Man jejbog nav skaidrs kas notiek galvā cilvēkiem kuri bīda demogoģiju no sērijas “iemetīšu delfos linku uz blabla DVD un delfus aizvērs!”” Iesaku izlasīt Wikipedia rakstu par SOPA. Tieši to arī Sopa paredzēja.
“Nu a runājot par neaizsargātajiem autoriem un alkatīgajiem autortiesību pārstāvjiem un advokātiem autors nonāk pretrunā pats ar sevi.
Pats apgalvo ka aizstāvēt savas tiesības ir ļoti dārgi un tai pat laikā pārdzīvo ka izplatītājs ņem sev %.”
Nē, nekādas pretrunas te nav. Ja es, piemēram, tirgoju savu grāmatu caur amazon.com, viņi manas autortiesības neaizsargā. Viņi vienkārši iekasē 30% par starpnieku pakalpojumiem. Tāpat kā veikals, kurš pārdod piena pakas mazumtirdzniecībā. Un amazon.com ir pilnīgi vienalga, vai kāds ir pārkāpis to autoru autortiesības, kuru darbus viņi tirgo. Šeit % tiek ņemts nevis par darba aizsargāšanu (to viņi nedara), bet tikai un vienīgi par izplatīšanu. Un es sūdzos, ka viņi sev grib vājprātīgi lielu % par izplatīšanu.
Lai kāds izdevējs aisargātu manas autortiesības, man ar viņiem ir jānoslēdz līgums, ka es viņiem savas autortiesības atdodu, proti, viņiem vienīgajiem ir tiesības manu grāmatu izplatīt, Un man ir aizliegts atļaut savu grāmatu drukāt kādā citā izdevniecībā. Un tas jau ir cits stāsts. Un šie ļaudis arī, manuprāt, ņem pārāk lielu %. Tās kompānijas pelna miljardus, kamēr lielākā daļa mākslinieku ar savu darbu nevar nopelnīt. Pie tam šādos gadījumus viņi tos miljardus turpina pelnīt arī 70 gadus pēc autora nāves.
Nu tad izplati pats.. kur problēma ?
Lielveikalu īpašnieki ar prasa lielu naudu par iespēju tirgoties lielveikalos.
RIMI ar izvirza visādus nosacījumus piegādātājiem.
Tāda nu reiz ir tā pasaule.
Pārmetums ka veikals neiazsargā tavas autortiesības ar ir nekorekts… veikalam ar to nemaz nav jānodarbojas.
Kur es piekrītu ka nav forši.. tas ka lielie izplatītāji piedāvā slēgt tikai tādus līgumus kur viņi iegūst ekskluzīvas tiesības. Tas nav normāli ka autoram nav tiesību tālāk pārdot savu darbu kam vien vēlas un lai tad tie veikali konkurē savā starpā.
Tā pat piekrītu ka nav pareizi ka kāds var pelnīt ar autora darbu 70 gadus pēc viņa nāves.. tas ir sviests
Šie tik tiešām ir tie jautājumi par kuriem VAJAG diskutēt.
Nevis tas fufelis ka nu tik aizliegs bezmaksas programmatūru, internetā būs cenzūra un ka varēs aizklapēt jebkuru web lapu…
“Pārmetums ka veikals neiazsargā tavas autortiesības ar ir nekorekts… veikalam ar to nemaz nav jānodarbojas”. Ak Dievs! Kā cilvēks var būt tiks stulbs? Šis jau ir piemērs tam, ka dažiem cilvēkiem ir fenomenālas spējas sagrozīt citu teiktos argumentus sev par labu. Es taču nekad neesmu pārmetusi, ka Amazon neaizsargā tirgoto grāmatu autortiesības, Viņiem tas nav jādara (arī Rimi to nedara). Iepriekšējā komentārā bija teikts “Pats apgalvo ka aizstāvēt savas tiesības ir ļoti dārgi un tai pat laikā pārdzīvo ka izplatītājs ņem sev %”. Uz to mana atbilde, bija, ka izplatītājiem nav tiesību prasīt milzīgo % naudu, par autortiesību aizstāvēšanu (kas ir dārgs prieks), jo viņi to nedara. Ja Amazon aizstāvētu kāda autortiesības, būtu loģiski ņemt par to papildus samaksu. Viņi to nedara, tātad par ko pie velna ir tie 30%? Tikai un vienīgi par izplatīšanu mazumtirdzniecībā! Un 30% par izplatīšanu mazumtirdznicībā nav adekvāta summa.
Nezinu, kāds ir Rimi uzcenojums, bet man ir aizdomas, ka tas ir mazāks nekā Amazon vai Apple piedāvātie 30%. Pie tam salīdzini izmaksas! Rimi ir jāmaksā par telpu nomu, telpu apkuri, kasieru, pārdevēju, krāvēju darba algām utt. Interneta veikaliem ir jāmaksā par noliktavas telpām, krāvēju algām, iepakotāju algām, pasta izdevumiem. Par ko maksā Amazon? Tikai un vienīgi par servera uzturēšanas izdevumiem. Viņu izdevumi ir niecīgi salīdzinājumā ar Rimi veikaliem vai fizisku prežu pārdevējiem internetā. Bet uzcenojumu gan maitas grib tādu, ka maz neliekas.
“Nu tad izplati pats.. kur problēma ?” Amazon un iTunes gadījumā problēmas nekādas. Zinu māksliniekus, kuri savus darbus piedāvā lejuplādēt no personīgās mājaslapas, paši arī iekasē samaksu un ir pasūtījuši pie velna visus uz procentiem kāros izplatītājus. Problēma ir ar iPhone App Store. Apple ir aizliegusi programmētājiem savas iPnone viedtālruniem veidotās un paredzētās programmas (Apps) izplatīt jebkādā citādā veidā, kā tikai caur oficiālo un vienīgo Apple App Store, kurā viņi sev ņem 30% no peļņas. Tieši tāpēc arī tik ļoti neieredzu Apple kompāniju.
27. panta 4. punkta skaidrojums ir no pirksta izzīsts.
Es to pantu saprotu tā ka Torrenta, failiem.lv, rapidšāre utml., uzturētājam būs jāsniedz IP adrese no kuras ievietots torrents, savukārt ISP būs jāsniedz informācija par to kam tā IP ir izdalīta.
Nav skaidrs no kurienes ir izzīsts ka jāčeko viss trafiks.
Lūdzu. 4. iedaļa, 23. pants, 4. punkts – “Attiecībā uz šajā pantā noteiktajiem nodarījumiem, par kuriem Puse paredz kriminālprocesu un sodus, šī Puse nodrošina, ka saskaņā ar tās tiesību aktiem ir iespējama kriminālatbildība par atbalsta sniegšanu un kūdīšanu.”
Kā zināms PirateBay pie sevis neko nelegālu neglabā. Tikai nelielus failus, kas satur neko nenozīmējošus un neizsakošus ķeburiņus, tautā plašāk zināmus kā “torrent” failus. Un redz tomēr kāds pamanījās viņus sodīt par šo.. tieši uz atbalsta sniegšanas pamata. Kā tev šķiet vai youtube gadījums, kad viņi pat glabā failus uz saviem serveriem, netiks uzskatīts par atbalsta sniegšanu? Tā kā viņi nevar izkontrolēt visu, ko lietotāji augšuplādē, tad vai nu vadība saņems miljonus (miljardus?) sodos un ies cietumā vai slēgs saitu. Ka tev liekas, kas notiks?
Nejauši iepostējās ne tur. Mans komentārs domāts saistībā ar Ginta iepriekšējo postu.
Youtube lietošanas noteikumos jau ir atrunāts ka ir aizliegts augšuplādēt ar autortiesībām aizsargātus matereālus. Arī pats pakalpojuma mērķis nav izplatīt pirātisku saturu.
Ar pirātu līci situācija tomēr atšķiras, pakalpojuma sākotnējais mērķis ir pirātisku datu izplatīšana. Nu a ja runājam par torrentiem kā tādiem… tu paskaties kāds apmeklējums ir rutracker.org un cik viņi visās malās ir sabāzuši reklāmas. Viņi ir lielisks piemērs kas ir atbalsta sniegšana + vēl pelna ar pirātisko saturu ko ievieto apmeklētāji.
Ja mēs bīdīsim runas ka jebkāda programmatūra kura ļauj kopēt/sūtīt failus atbalsta pirātismu tad nonākam pie absurda ka ir jāaizliedz viss sākot jau ar OS un interneta pārlūku. Principā sabiedriskais transports un pat pasts ir jāaizliedz
Tādi pakalpojumu sniedzēji kā twitter, ziņu portāli utml., viņu mērķis nav saistīts ar šo pirātisku failu izplatīšanu un uz viņiem nu nekādi nevar attiecināt ka viņi sniedz atbalstu.
Pat rapidshare savos noteikumos ir norādijuši
“II. Upload Rules
Users are permitted to save any file with RapidShare, irrespective of the file format or file content. However it is not allowed to save files whose possession and/or distribution is illegal.”
Un ja vēl viņi izrāda labo gribu dzēšot tos failus kuri pārkāpj šos noteikumus… tad ir skaidrs kādēļ viņi nav aizklapēti.
Tīri teorētiski torrenti ar šo punktu var atkratīties no šīs “atbalsta sniegšanas”, taču tas nekādā veidā neglābj kačātājus un augšuplādētājus.
Ar ko RapidShare būtiski atšķiras no Megaupload? Ja Megaupload tika slēgts, kēpēc lai RapidShare būtu drošībā?
27. panta 6.b. punkts.
Parādi man tos torrentus kurus izmanto bezmaksas programmatūras izplatīšanai ?
Pie kam, bezmaksas programmatūra vēl nenozīmē ka viņu var izplatīt torrentos.
Satraukšanās ka nu tik aizliegs izmantot VLC… nuuu nekā tāda jau tur nav ka neļauj izmantot instrumentus autortiesību pārkāpšanai.
VLC izņems no atbalstāmo formātu saraksta aizsargātos failus un problēma atrisināta.
Pārdzīvojumi par rapidšāri un megauplodu ar ir liekulīgi.
Tās vietnes dzīvojo tikai uz tā ka tur tiek krāmēti nelegāli faili.
Esmu vairāk nekā pārliecināts ka absolūt lielākā daļa kontenta ir nelegāls.
Tā ka morāli un likuma priekšā pārdzīvot ka šīs vietnes var aizklapēt.. nu nez nez.
“Kaut vai tas punkts, ka interneta pakalpojumu sniedzējiem ir jāsniedz informācija par saviem klientiem, ja pastāv aizdomas, ka tie pārkāpj autortiesības. Te varianti ir divi. Vai nu interneta pakalpojumu sniedzēji klientus izspiego un sniedz iegūto informāciju, vai arī neizspiego un papildu datus nevāc, un brīdī, kad tiem paprasa informāciju, sniedz tieši to, kas tiem ir savākts, proti, to drusciņu, kuru viņi jau šobrīd par mums vāc (vārds, uzvārds, IP adrese). Diemžēl šo punktu var interpretēt arī tā, ka ir jāpieņem jauns likums, kurš interneta pakalpojumu sniedzējiem liek vākt un glabāt kaut kādus datus par klientiem. ”
Tik pat labi var interpretēt ka ISP ir jāveic klientu DNS, asins un kāla analīzes kuras pēc pirmā pieprasījuma tiek nodotas autoram.
Piekrītu ka vajag precizēt kāda tieši informācij, bet nu celt histēriju ar nav īsti gudri.
“ACTA ir piemērs tam, kā likumi tiek rakstīti slepus, pieņemti slepus”
Nu te vienkārši… meli/nezināšana… nezinu kas īsti.
Nekas tur slepus nav bijis.
Tas ka vajadzēja vairāk diskutēt.. protams, apgalvojums ka slēpa… nu nav korekts.
ACTA tika izstrādāta kopš 2006. gada. Izstrādes gaitā par tās eksistenci un tekstu zināja tikai dažu valstu pārstāvji (LV pārstāvji tur nebija, tikai EU Padomes pārstāvji) un lobiji no ASV kino industrijas, ASV mūzikas izplatītāju industrijas un ASV farmācijas industrijas pārstāvji. Visām citām sabiedriskām associācijām piedalīšanās tika liegta. Pirmo reizi ACTA tekstu mēs redzējām tika 2008. gadā ar Wikileaks starpniecību. Oficiāli tekts bija pieejams tikai kad tas jau bija pilnībā uzrakstīts un faktiski vairs nebija labojams, 2011. gadā. Tas nav demokrātisks process. Tas nav pieņemami.
Un tās interpretācijas nav no zila gaisa pieņemtas, Eiropas līmeņa patērētāju tiesību aizstāvju organizāciju juristi un jurisprudences profesori ir uzrakstījuši dučiem pētījumu par to kā šādas interpretācijas var būt iegūtas, it īpaši ņemot vērā, ka autortiesību aizstāvju pusē ir vislabākie juristi ko ar naudu var nopirkt, bet otrā pusē ir vienkārši iedzīvotāji bez miljoniem.
Vispār jau tas pats wiki saka ka 2008. wikileaks publicētais matereāls bija melnraksts no kura daļa ir arī tagadējā dokumentā.
Protams, gribētos jau lai sabiedrība ir tā kā bik ātrāk informēta par šādiem pasākumiem. To nevar noliegt.
Kaut gan es pat saprotu argumentus ka valstīm no sākuma vajaga izstrādāt kaut kādas vadlīnijas un tad iesaistīt sabiedribu.
Iz tās pašas wiki
In November 2008, the European Commission responded to these allegations as follows:
It is alleged that the negotiations are undertaken under a veil of secrecy. T
his is not correct. For reasons of efficiency, it is only natural that intergovernmental negotiations dealing with issues that have an economic impact, do not take place in public and that negotiators are bound by a certain level of discretion. However, there has never been any intention to hide the fact that negotiations took place, or to conceal the ultimate objectives of the negotiations, the positions taken in European Commission Trade 5/6 the negotiations or even details on when and where these negotiations are taking place. The EU and other partners (US, Japan, Canada, etc.) announced their intention to start negotiations of ACTA on 23 October 2007, in well publicised press releases. Since then we have talked about ACTA on dozens of occasions, including at the European Parliament (INTA committee meetings), and in numerous well attended seminars. Commission organised a stakeholders’ consultation meeting on 23 June in Brussels, open to all – industry and citizens and attended by more than 100 participants. US, Australia, Canada, New Zealand and other ACTA partners did the same
Lai vai kā.. piekrītu ka šis nu tiešām ir tas jautājums kuru prasījās bik plašāk padiskutēt.
Pirmīt nebiju šo te lasījis
Runājot par interpretācijām… liela daļa interpretāciju ir vienkārši no sci-fi tematikas.
Cilvēki izfantazē nezin kādas muļķības un izsomā to kas nekur nav rakstīts.
Piekrītu ka var precizēt, bet nu panikas celšanai kaut kā ar neredzu iemeslu.
Nu a ja negribas sasieties ar juristiem.. vienmēr ir opcija… nezodz :>
““ACTA ir piemērs tam, kā likumi tiek rakstīti slepus, pieņemti slepus”
Nu te vienkārši… meli/nezināšana… nezinu kas īsti.
Nekas tur slepus nav bijis.”
Iesaku izlasīt ACTA sarakstīšanas un pieņemšanas hronoloģiju. Kad par ACTA tekstu sāka diskutēt, kas piedalījās pie sarunu galda un cik ilgi informācija tika turēta slepenībā? Kad Latvija ACTu parakstīja, kurā datumā sabiedrība tika par šo parakstīšanu informēta presē? Pirms vai pēc dokumenta parakstīšanas?
Vispār tai pašā viki (bik augstāk ir citāts) ir teikts ka nekas tur netika slēpts, bija preses konferences, vienkārši līguma teksts netiek apspriests publiski. Tas ka tādas sarunas notiek netika slēpts. Tā ka ņaudieni par slepenību ir bik nevietā.
2010. gada martā/aprīlī notika diskusijas par to, ka ir nepieciešama lielāka caurspīdība ACTA teksta sagatavošanas procesā. Eiropas savienība toreiz vienojās, ka pieprasa lielāku caurspīdību. ASV nepiekrita. Pareizāk sakot, izvirzīja noteikumu, ka piekritīs melnraksta publicēšanai, ja Eiropas savienība apmaiņā pret savu pieprasīto caurspīdīgumu piekritīs piekāpties punktos par pašu likuma tekstu, kur ASV un ES bija domstarpības. Vai tā drīkst notikt sarunas par likumiem? Informācijas avots – http://www.michaelgeist.ca/content/view/4949/125/
“Tā ka ņaudieni par slepenību ir bik nevietā.”
Kad tu uzzināju par ACTA? Vai Latvijas valdība presē paziņoja, ka plāno to parakstīt, vai arī tu izlasīji post factum, ka šodien LV vēstnieks Japānā to jau ir parakstījis? Nudien atklātība!
Iesaku izlasīt arī šo te – http://www.techdirt.com/articles/20120126/11014317553/european-parliament-official-charge-acta-quits-denounces-masquerade-behind-acta.shtml Tas ir paziņojums, ar kuru ir nācis klajā viens no Eiropas Savienības ierēdņiem, kurš bija atbildīgs par ACTA pieņemšanu. Viņš atkāpās no amata, paužot riebumu un protestu, pret nolīguma pieņemšanas gaitu, kritizēja slepenību un politiskos manevrus, ar kuriem ACTu mēģināja izdabūt cauri.